Dienas prieciņi

Šodien, protams, bija atbraucis Agris, un, pēc svētku vakariņām mēs devāmies uz centru. Ar mašīnu, par laimi, un vakara vislielākā jautrība bija meklēt brīvu vietiņu Rīgas ielās. Starorīga izpēti mēs sākām ar Berga bazāra izpēti, kur tieši man klāt pienāca LMT darbinieks un uzdāvināja fluorescento stienīti, bet citi mums piešķīra LV karoglentītes un konfektes. Tad mēs satikāmies ar skudrām un kopā devāmies uz Vērmaņdārzu, kur bija vakara labākais - gaismas strūklakas. To mēs novērtējām, tāpēc skatījāmies veselas 3 reizes, bet tad pieļāvām kļūdu un nolēmām virzīties uz salūtu. Tur mūs tā grūstīja, ka pievērsties salūtam nebija iespējams, turklāt vēlāk vēl priekšā nostājās vecāki ar saviem augstu paceltajiem mazajiem pilnībā aizsedzot skatus. Ai, nemaz ne baudāmi. Tāpēc - atpakaļ mājās pie gardumiem.

Nežēlīgi vēsīga diena, patiesība - novembris, kurā tika apsveikti visi pagasta pilngadīgie. Pasākums bija tradicionāli mēreni garlaicīgs, visas tās runas 'Esiet laimīgi' un 'izbaudiet jaunību, jo tā tik vienreiz', kas pēkšņi liek sajusties neiedomājami vecai. Un tas zīmīgi sasaucās ar to, ka kā ierasts, kā īsts nūģis, atteicos doties uz afterparty ballīti dubļos un kopā ar aptuveni pazīstamiem cilvēkiem, kas mani neaizrauj. Bet labāk jau laikam būtu bijis iet, nekā neiet, tomēr jauni cilvēki un ai, mana jaunība, kur tu tā skrien, es jau tagad turu līdzi drīzāk savai 70gadīgajai vecmāmiņai.

Noslēguma kuncerts. Cenšoties izvairīties no sliktā, bet kaut ko pasakot - es izgāju par vēlu un nokavēju savas grupiņas uziešanu, tāpēc nācās dziedāt vienai pašā maliņā uz trepēm, cieši piespiestai pie sienas un nevarot apsēsties. Toties Helēna, kas arī nāca uz koncertu man uzdāvināja brīnišķīgu kliņģerīšu pušķīti. Un man vēl aizvien bija jautri Radecka marša laikā, kad mums bija jāizpilda dažādas kustības, ko rādīja diriģents kurš pats tās tā īsti nepārzināja un stipri improvizēja. Es ceru, ka rīkotāji saprata savu kļūdu un nākošreiz lielās pudeles piedāvās ierobežotākā daudzumā, jo koncerta noslēgumā visi laistījās kā traki. Un pēc koncerta, pavisam interesanti, lielākā daļa dziedātāju nekāpa nost no estrādes, bet palika dziedāt. Pārģērbusies, arī es viņiem pievienojos kopā ar Annu, viņas Eduardu un Sigitu. Līdz beigām gan nepaliku, kājas tak nogurušas no stāvēšanas. Un, laikam visjaukākais, pieturā satiku Līnu, kas atkal piesārņoja manus prātus ar jaunām studiju idejām, sebā un kkādā juridiskajā augstskolā pie zviedriem. Bet Līnu vienmēr ir prieks satikt.

Gājiens. Es neprotu priecāties, man bija ļoti ļoti karsti, bezdarbība kaitināja un nebija neviena jauka cilvēka tuvumā, turklāt mums nedeva ne ēst, ne dzert vismaz 5h. Un ejot man nepavisam nebija TĀS sajūtas, mēs nepratām dziedāt un nesinhroni kustējāmies, man bija kauns tur atrasties, turklāt man bija jāgādā, lai man pierīkotais puisītis ietu taisnā līnijā ar pārējiem, bet viņam sākās panika tiklīdz es viņam pieskāros, lai pavilktu nedaudz atpakaļ. Tas diez ko neielīksmoja.
Quickly, think of something nice! Man bija ļoti jauks rožu vainadziņš ar melleņogām.

Es sēdēju kopā ar 12'500 cilvēkiem kas sauļojās, bet neiedomājos, ka man vajadzētu darīt to pašu vai vismaz veikt preventīvus pasākumus lai no tā izvairītos. Tāpēc tagad man ir ļoti radošs iedegums - vertikālas svītriņas uz pleciem, tālbraucēja iedegums uz rokām, sarkans dekoltē, ko pāršķel balta kleļļu stīpiņa, šķiet, arī deguns ir iededzis...
Pašvaldības nedomā par to, ka mums vajadzētu saņemt daudzveidīgu pārtiku - mēs ēdam plānu gaļas+siera šķēlīšu maizītes, ābolu, tomātu un bulciņu, klāt piedzerot sulu. Un tā gan rītā, gan vakarā.

Pats pirmais šoks bija saprast, ka celšanās 6os lai būtu estrādē 7.30 tiešām ir agri.
Otrais šoks - laiks no rīta bija neizsakāmi draņķīgs, tātad jāgatavojas mirkt. Domāts, darīts.
Trešais šoks - iespēja atsvaidzināt atmiņas par to kā ir iestampāties jau pilnā sabiedriskajā transportā. There will be blood.
Ceturtais šoks - vēl aizvien nekas nekad nenotiek laicīgi un likt visiem lietū mirkt 2h nav nekas ārkārtējs.
Piektais šoks - dziedātāju šogad it kā mazāk, bet vietas arī tribīnēs mazāk. Aprēķinājuši - ar 29 cm jāpietiekot. Sadisti.
Sestais šoks - barība. Es negribu par to runāt.
: x

Ā, vēl jau jāpiezīmē, ka šodien skolā bija pirmais ar dz. sv. saistītais mītings.
Man okartes zaļš maisiņš ar kaut kādiem nesakarīgiem kuponiem un papīriem, tā skaitā pārtikas un veterinārā dienesta ieteikumi kā ēst rātni un kārtīgi, riebīgi oranža cepurīte, XL tē klekls, atkal jau paveicies, atstarotājs, okartes sākumkomplekts ar vērtību 0,95, kā Elīna piezīmēja, par 5 santīmiem mazāk kā pagājušoreiz, diez cik viņi ar to ietaupa?, dz.sv. informatīvā grāmatiņa un žurnālelis, kā arī lēta paskata, pat ne plastikāta, biedrakarte.
Šoks, trieciens un šausmas, izskatās, ka nozīmītes nav. Ne jau nu ka es tās krātu un spraustu pie sienas paklāja vai vismaz zinātu kur ir iepriekšējās, bet tās tomēr ir tāds jauks pierādījums, ka dz.svētkos ir būts.

Just arrived.
Un man ir sajūta, ka iet gulēt būtu noziegums. Bet es eju, tik drusk palasot apelsinu un pie sevis klusi dungojot "cik forši, cik forši!".

Es tomēr izbraucu ar velo un ārā bija nepiedienīgi gaišs, klusumā atklājās ka velo izdod visādas dīvainas skaņas un tā kopā mēs aizmocījāmies līdz Daugavai, pārceļoties pār Krasta ielu kā reiz visneērtākajā vietā. Un pie Daugavas neko citu nemaz nevar darīt, kā vien vērot ūdeņus un apcerīgi grauzt snikerīti un to es arī darīju, kauč nelabi man drusku bija.
Un, pats sensacionālākais, es atceļā sāku klausīties mūziku un nāca tik tā labākā, kas mani iedvesmoja vēl vienam līkumam caur vefu un tur, izrādās, ir īsta republika! Dīvainas pamestas celtnes, caurumi zemē un milzīga salauzīta strūklaka/mūžīgās uguns vieta. Es takš tur bieži iegāju, bet par šito visu gan nenojautu.

Beigu beigās tiešām ar aizbraucām pie Skudrām. Un man likās, ka visi mani ienīst, jo es gandrīz sasitu glāzītes, ieskrēju ar tām stikla durvīs, izgāzu pār visu galdautu sulu un gandrīz "noslāpēju" ugunskuru sametot tajā slapjās salvetes. Teiksim, es biju priecīga par iespēju tikt prom.
Atpakaļ tikšana gan bija īsts piedzīvojums, kas prasīja vismaz divas stundas, jo mēs nokavējām pēdējo derīgo autobusu, tad atradām vienu, kas tā iešķībi brauca vajadzījajā virzienā piestājot "Eglīšu mantiņu rūpnīcas" pieturā un no Lejas ielas rajona gājām kājām uz mājām šķērsojot kapus bez desmit minūtēm pusnaktī. M. nu ir prom pie šaubīgiem tipiem, bet viss būs labi un es esmu mājās.
Laimīga, jo man pieder visa nakts un es varu izvēlēties, kā to pavadīt. Pagaidām gan vēl tikai klausos bītlus, graužu semuškas un gaidu zvanu.

Diena bija lieliska, pilna ar emocijām, bet, lai ko tas par mani liecinātu, es raudāju vienīgi brīdī, kad sapratu, ka mana frizūra ir galīgi draņķīga un pēc asarām tā saņēmās. Savādāk, "es esot bijusi starojoša". Cerēsim. Visjaukākais, es, pretēji saviem principiem, ļāvu Š. sevi pierunāt un dejot ar viņu viņa alkohola deju. Twice. Tās laikam būs pēdējā laika labākās atmiņas. Vēl bija arī R. S., kurš mani bija okupējis un dejot sauca gandrīz vislaik, ja vien ar mani nerunāja, bet ar viņu tik labi nevedās un tā dēļ arī pie citiem bij grūti tikt. Bet alkohola deja! Vispār, es neko daudz neatceros, tas bija sen, emocijas noplakušas (jo rakstīts 20.06).
Es domātu, ka tas nekad nav noticis un ir nosapņots, bet muguru atliecot atpakaļ, tā patīkami smeldz un apliecina, ka kaut kas bija gan. Es dejoju!

Un šorīt, tikko pamodos, bij jābrauc uz Krustabaznīcu (nacionālā romantisma piemērs, btw), kur kristīja mazos Skudras. Tā bija īsa ceremonija, mācītājs droši vien bija jauks, bet iemesls, kāpēc draudzes visbiežāk guļ dievkalpojumu laikā ir tas, ka mācītāja sacīto dikti grūti sadzirdēt. Mēs laidām gaisā balonus un tad devāmies uz Jaunciemu. Tur - nekas tāds, ēdām, izmēģināju, kā ir spēlēt uz sintezatora, ar Jurģi runājām par to, kur man vajadzētu studēt, ideja par psiholoģiju man kind of sāk patikt. Un protams, nedrīkst aizmirst, ka gājām uz Ķīšezeru, tur bija taksis un gaisā laidām ķīniešu lukturīti.

Nemaz nebija tik traki! Tiešām! Es jutos visnotaļ draņķīgi sākumā, kad bija maz savējo, daudz nepazīstamo un visi ļoti aizņemti, bet kaut kā tomēr sāku iedzīvoties, turklāt brīžos, kad nekas vairs nenotika, varēja iet baroties vai papildināt glāzes. Peldošajā darbnīcā, jāatzīmē, ir ļoti īpašas tualetes apakšējā stāvā ar stāvām trepēm, kas daudziem radīja "problēmas". Es parunājos ar Džeinu&Co par tetovējumiem, patestēju piedzērušās Elīnas spēju braukt ar velo, kopā ar Maiju izdzērām Līnas Z uzsaukto Malibu, Elza no b klases man visu laiku atvainojās par savu uzvedību, jo es esot tāds kārtīgs cilvēks un vēroju kā Šmits tin cigaretes. Kopā ar viņu arī devāmies velobraucienā uz mājām un es dievinu braukšanu ar velo naktī, ap 4 mašīnas pat gandrīz vairs netraucē pārvietoties brīvi.

Iedalīsim šodienu vairākās kārtās:
1. Ķīšezers bija neizsakāmi smuks - krasts tukšs, tikai daži savējie un šarpejs, turklāt virs ūdens vēl migliņa un divi gulbji kopā salikuši galvas. Mēs uzklājām pikniku un tad ar ceriņiem rokās sagaidījām skolotāju, kas piebrauca izrotātā brūnā volgā un dziedājām Champs Elysee. Pikniks. Fotografēšanās. Līnas mašīnā uz skolu, pirms tam nopērkot ideālas krāsas vecrozā peonijas.
2. Simons mūs jau gadīja, sarīkojis tādu kā mēmo šovu ar slaveniem cilvēkiem. I.V. rīkoja puķu stundu, bet viņas neapmierinātība ar to, ka pie mums jābūt, visu izgāza. Klases stunda, gredzens vēl derēja, bet ilgi tā nebūs, tad mazie rīkoja putnu stundu.
3. Gājiens. Džīzas, kā tās kurpes spieda! Man uzdāvināja garas mārtiņrozes un garus ķiplokus. Tad mēs ēdām vecāku kliņģeri un nu jau es esmu mājās un baidos no vakara.

Dīvaini, tagad mēs esam pieauguši.