Dienas prieciņi

Noslēguma kuncerts. Cenšoties izvairīties no sliktā, bet kaut ko pasakot - es izgāju par vēlu un nokavēju savas grupiņas uziešanu, tāpēc nācās dziedāt vienai pašā maliņā uz trepēm, cieši piespiestai pie sienas un nevarot apsēsties. Toties Helēna, kas arī nāca uz koncertu man uzdāvināja brīnišķīgu kliņģerīšu pušķīti. Un man vēl aizvien bija jautri Radecka marša laikā, kad mums bija jāizpilda dažādas kustības, ko rādīja diriģents kurš pats tās tā īsti nepārzināja un stipri improvizēja. Es ceru, ka rīkotāji saprata savu kļūdu un nākošreiz lielās pudeles piedāvās ierobežotākā daudzumā, jo koncerta noslēgumā visi laistījās kā traki. Un pēc koncerta, pavisam interesanti, lielākā daļa dziedātāju nekāpa nost no estrādes, bet palika dziedāt. Pārģērbusies, arī es viņiem pievienojos kopā ar Annu, viņas Eduardu un Sigitu. Līdz beigām gan nepaliku, kājas tak nogurušas no stāvēšanas. Un, laikam visjaukākais, pieturā satiku Līnu, kas atkal piesārņoja manus prātus ar jaunām studiju idejām, sebā un kkādā juridiskajā augstskolā pie zviedriem. Bet Līnu vienmēr ir prieks satikt.

Gājiens. Es neprotu priecāties, man bija ļoti ļoti karsti, bezdarbība kaitināja un nebija neviena jauka cilvēka tuvumā, turklāt mums nedeva ne ēst, ne dzert vismaz 5h. Un ejot man nepavisam nebija TĀS sajūtas, mēs nepratām dziedāt un nesinhroni kustējāmies, man bija kauns tur atrasties, turklāt man bija jāgādā, lai man pierīkotais puisītis ietu taisnā līnijā ar pārējiem, bet viņam sākās panika tiklīdz es viņam pieskāros, lai pavilktu nedaudz atpakaļ. Tas diez ko neielīksmoja.
Quickly, think of something nice! Man bija ļoti jauks rožu vainadziņš ar melleņogām.

Generālmēģinājums. Man prieks, ka tantiņām aiz aizkustinājuma bira asaras kā viņas autobusā atzinās, bet man gan drīzāk liekas, ka šis meģinājums nebija izdevies. Mēs vienubrīd sajaucām (un es domāju, ka lielo kori samusināt nevar!) un daži dīvaiņi vislaik vēcinājās ar rokām vietā un nevietā. Vispār, dziesmusvētki aizvien vairāk bīdās uz to, lai būtu daudz specefektu, tā nomācot kvalitatīvu dziedājumu. Bet ir labi, viņus sarāja. Vispār, mūsu kora blūzēs nav iespējams izdarīt kustības, kas prasa roku pacelšanu uz augšu.

Es sēdēju kopā ar 12'500 cilvēkiem kas sauļojās, bet neiedomājos, ka man vajadzētu darīt to pašu vai vismaz veikt preventīvus pasākumus lai no tā izvairītos. Tāpēc tagad man ir ļoti radošs iedegums - vertikālas svītriņas uz pleciem, tālbraucēja iedegums uz rokām, sarkans dekoltē, ko pāršķel balta kleļļu stīpiņa, šķiet, arī deguns ir iededzis...
Pašvaldības nedomā par to, ka mums vajadzētu saņemt daudzveidīgu pārtiku - mēs ēdam plānu gaļas+siera šķēlīšu maizītes, ābolu, tomātu un bulciņu, klāt piedzerot sulu. Un tā gan rītā, gan vakarā.

Pats pirmais šoks bija saprast, ka celšanās 6os lai būtu estrādē 7.30 tiešām ir agri.
Otrais šoks - laiks no rīta bija neizsakāmi draņķīgs, tātad jāgatavojas mirkt. Domāts, darīts.
Trešais šoks - iespēja atsvaidzināt atmiņas par to kā ir iestampāties jau pilnā sabiedriskajā transportā. There will be blood.
Ceturtais šoks - vēl aizvien nekas nekad nenotiek laicīgi un likt visiem lietū mirkt 2h nav nekas ārkārtējs.
Piektais šoks - dziedātāju šogad it kā mazāk, bet vietas arī tribīnēs mazāk. Aprēķinājuši - ar 29 cm jāpietiekot. Sadisti.
Sestais šoks - barība. Es negribu par to runāt.
: x

Ā, vēl jau jāpiezīmē, ka šodien skolā bija pirmais ar dz. sv. saistītais mītings.
Man okartes zaļš maisiņš ar kaut kādiem nesakarīgiem kuponiem un papīriem, tā skaitā pārtikas un veterinārā dienesta ieteikumi kā ēst rātni un kārtīgi, riebīgi oranža cepurīte, XL tē klekls, atkal jau paveicies, atstarotājs, okartes sākumkomplekts ar vērtību 0,95, kā Elīna piezīmēja, par 5 santīmiem mazāk kā pagājušoreiz, diez cik viņi ar to ietaupa?, dz.sv. informatīvā grāmatiņa un žurnālelis, kā arī lēta paskata, pat ne plastikāta, biedrakarte.
Šoks, trieciens un šausmas, izskatās, ka nozīmītes nav. Ne jau nu ka es tās krātu un spraustu pie sienas paklāja vai vismaz zinātu kur ir iepriekšējās, bet tās tomēr ir tāds jauks pierādījums, ka dz.svētkos ir būts.

Nu, bāc! Mana nespēja iekļauties sabiedrībā mani neizsakāmi kaitina, bet nesaprotu, kā to lai izlabo - cilvēki ir tik biedējoši! Es, piemēram, šodien sadūšojos skolā pēc ilgiem laikiem paēst pankūkas un viena apsēdos (šodien bija brīvais režīms - gatavošanās skatei), bet pēc zvana man blakus piesēdās citas meitenes, kas būtībā ir ļoti jaukas, bet es panikā ātri visu apriju un bēgu. Man vispār ne pārāk patīk ēst nesavējo klātbūtnē, tā laikam pat ir novirze ar vārdu.
Bet viena jauka lieta - brauciens Līnas mašīnā gan man ļoti patika. Viņa ir tik neizsakāmi foršs cilvēks, kaut arī atrašānās bagātnieciņu klātbūtnē ilgtermiņā ir kaitīga pašnovērtējumam. Bet es taču arī tā varētu (kā?)!
Nu jā, es vēl nezinu kā nodziedājām, bet šoreiz man pārmaiņas pēc bija bail, jo īsti nezinu vārdus.

They got it all
They've got all the things I thought I wanted

Kad korī jādzied vingrinājums ra-ra-rabarbers, kas jau tāpat ir smieklīgs, un soprāni, dziedot augstās notis, sāk izklausīties pēc kvankšķiem, es vairs nevaru izturēt.

Šodien mūsu korim bija skate. Bet tas nav interesanti, nekas aizraujošs nenotika.
Vakarā pie mums ciemojās Anita. Nu labi, viņa nenāca pie manis, bet es tik un tā sēdēju, klausījos, baudīju nekā nedarīšanu un imitēju lasīšanu. Tā forši, tu sēdi, un no tevis neviens neko neprasa, tikai dažreiz piedāvā gardumus.