Dienas prieciņi

Es nesen atklāju, ka mamma manā agrā bērnībā nekad ar mani nav runājusi kā ar bērnu. Nu, es domāju visus tos "uķi puķi, kur ir mūsu mazās pēdiņas?" un tamlīdzīgi. Ar mani vispār maz runāja, kad biju maziņa, kaut tas ne mazākajā mērā netraucēja runas mākas apguvi. Ja runāja, tad kā ar normālu cilvēku nevis mazattīstīto. Darbiņš psihologiem, vai tam ir kāda nozīme? Jo es nekad arī tā īsti neesmu jutusies kā bērns, bet vienmēr tā, ar skatu no malas un jūtoties neiederīga pārējo mazgadīgo varzās. Un tagad es pārrakāju vecos skolas papīrus un atceros, kā visos tajos uzvedinošajos jautājumos man bija grūti uzķerties un, es vienmēr rakstīju atturīgi un ar "kas tas par sviestu?" attieksmi. Tieši to pašu es droši vien rakstītu arī tagad, ir sajūta, ka es vispār neesmu mainījusies savas dzīves laikā. Nemaz.

Vispābā, tas ir šausmīgi - mans ārējais izskats neatbilst manām iekšējām sajūtām par sevi un tas galīgi neveicina vispārēju harmoniju un putniņu čivināšanu.
Droši vien tāpēc vienīgie cilvēki, kas man pievērš uzmanību ir dzērāji, pusmūža krīzi sasnieguši izvirtuļi un krievi. Kolaidara, kolaidara?

Nu, bāc! Mana nespēja iekļauties sabiedrībā mani neizsakāmi kaitina, bet nesaprotu, kā to lai izlabo - cilvēki ir tik biedējoši! Es, piemēram, šodien sadūšojos skolā pēc ilgiem laikiem paēst pankūkas un viena apsēdos (šodien bija brīvais režīms - gatavošanās skatei), bet pēc zvana man blakus piesēdās citas meitenes, kas būtībā ir ļoti jaukas, bet es panikā ātri visu apriju un bēgu. Man vispār ne pārāk patīk ēst nesavējo klātbūtnē, tā laikam pat ir novirze ar vārdu.
Bet viena jauka lieta - brauciens Līnas mašīnā gan man ļoti patika. Viņa ir tik neizsakāmi foršs cilvēks, kaut arī atrašānās bagātnieciņu klātbūtnē ilgtermiņā ir kaitīga pašnovērtējumam. Bet es taču arī tā varētu (kā?)!
Nu jā, es vēl nezinu kā nodziedājām, bet šoreiz man pārmaiņas pēc bija bail, jo īsti nezinu vārdus.

They got it all
They've got all the things I thought I wanted

Tā, protams, pieauguši un nopietni cilvēki nedara, un man vajadzētu censties viņiem līdzināties, bet man jāatzīstas, ka es apzināti izvairos no atbildēšanas uz neidentificētiem telefona zvaniem. Šajā ziņā īpašas galvassāpes sagādā mājas telefons, jo tas nekad nebrīdina kurš ir zvanītājs, tomēr esmu iemanījusies sajust ar muguras smadzeni, kad pacelt telefonu varētu būt bīstami. Ir pierādīts - lieki zvani=liekas problēmas. "Cilvēki ar nopietniem nolūkiem" tāpat mani sadabūs, bet pārējie tikai iztraucēs manu nelaimīgo kurmja mietpilsoņa dzīvīti.

Par to pārliecināties var viegli, kaut vai tikko, kad rakstura audzināšanas nolūkā es tomēr pacēlu, un, izdzirdēju kārtējā Top Shop izplatītāja maigo balstiņu, kas vēlējās noskaidrot, vai man nav muguras problēmu. Domā nu, kā no šī atkratīties. Un radinieki arī labie, zvana tikai lai noskaidrotu, vai es nevēlētos pieskatīt viņu bērnus (Ak, kā gan to var nevēlēties, Aijas tant!)

Alerģija. Apčī!

Internets, protams, ir ļoti interesants un tā sabiedrībā es varētu pavadīt ilgu laiku nemaz negarlaikojoties, bet pēc kāda laika man gribas kliegt un iekšā žņaudz - par to, ka nekas nenotiek, nekas nekust uz priekšu, es tikai sēžu un man ir interesanti, bet vienveidīgi.
Es gribētu no viņa atbrīvoties, bet esmu pārāk atkarīga.

Man jāmācās rakstīt sakarīgi, pati nesaprotu, ko domāju.