Dienas prieciņi - Post a comment

Es nesen atklāju, ka mamma manā agrā bērnībā nekad ar mani nav runājusi kā ar bērnu. Nu, es domāju visus tos "uķi puķi, kur ir mūsu mazās pēdiņas?" un tamlīdzīgi. Ar mani vispār maz runāja, kad biju maziņa, kaut tas ne mazākajā mērā netraucēja runas mākas apguvi. Ja runāja, tad kā ar normālu cilvēku nevis mazattīstīto. Darbiņš psihologiem, vai tam ir kāda nozīme? Jo es nekad arī tā īsti neesmu jutusies kā bērns, bet vienmēr tā, ar skatu no malas un jūtoties neiederīga pārējo mazgadīgo varzās. Un tagad es pārrakāju vecos skolas papīrus un atceros, kā visos tajos uzvedinošajos jautājumos man bija grūti uzķerties un, es vienmēr rakstīju atturīgi un ar "kas tas par sviestu?" attieksmi. Tieši to pašu es droši vien rakstītu arī tagad, ir sajūta, ka es vispār neesmu mainījusies savas dzīves laikā. Nemaz.