Dienas prieciņi

Lai mēs neaizmirstu, kā te ir...

Pastaigājamies uz jauno kafejnīcu, pa ceļam - valsts svarīgākais piemineklis. Nesen laikam bija prezidenta diena, tāpēc izkārts jauns plakāts ar subjekta portretu, veikli piestiprināts ar ne mazāk kā 100 plastmasas savilcējiem, iepriekšējie biezā slānī mētājas turpat apkašā uz zemes. It kā jau vismaz 4 dienas pagājušas, būtu smuki, ja novāktu, bet neko, visiem viss ok, apkārt stāv policisti, cilvēki fotografējas, utt.

Jaunā kafejnīca ir vecā industriālā ēkā, ar visai jauku minimālistisku interjeru, diezgan patīkami. Bet. Jaunais koka galds jau ir lipīgs, uz galda stāvošajā pialā iebakstītais kaktuss jau cenšas tikt projām. Viesmīle pie mums pienāk, un jautā, ko gribam. Prasu ēdienkarti, nav. Lūdzu, lai nosauc, ko var gribēt, viņa nosauc pāris dzērienus un ēdienus, tiesa, pēc pāris minūtēm izrādās, ka pirmā piedāvātā ēdiena izvēle tomēr nav pieejama. Tā vietā mums nesaskaņojot vienas meduskūkas vietā atnes divas. Cita darbiniece pienāk, uz galda nomet salvetes, un uz mums pat nepaskatoties aiziet. A izvēlas parastu kafiju, es kapučino. Viņam atnes amerikano, man 10 minūtes vēlāk arī atnes amerikano. To mēs tomēr palūdzam nomainīt uz kapučino, pretī dabūjam ūdeņainu kafiju ar daudz piena. Kad ejam maksāt, tiek nosaukti ēdieni un dzērieni, par kuru pieejamību vispār pat nenojautām, tomēr palūdzam iespēju maksāt par to, ko patērējām. Čeku mums nekad neparāda, bet tas viss tiek aprēķināts ar obligātu vismaz 10% dzeramnaudu, paldies.

Ļoti normāls apmeklējums.

Bet vēl atpakaļceļā šķērsojot gājēju pāreju, mašīnas mūs ignorēja, bet kāda cita tālāk bija ērti īslaicīgi noparkojusies krustojuma vidū ar atvērtām durvīm. Arī normāli. Un vēl Timā varēja nopirkt 2 veidu zeķubikses ar garkājainām meitenēm uz iepakojuma, vienas marķētas kā "Old man clothing" un otras - "Young men clothing"(sic), nopietni.

Pirmdien bijām uz filmu, Bullet Train, man diezgan patika, ļoti tarantīniski, bet ne par to.
Ierodoties kino, jāsāk ar gardumiem. Redzami 6 nodalījumi ar dažādu veidu popkorniem, diemžēl par dažiem pārdevējs atbild, ka viņš nezina, kas tās par garšām. Dodamies uz filmu, tā ir VIP zālē, kas kā pierasts, ir pilnībā tukša, kaut gan vēlāk ierodas vēl daži skatītāji. Filmas sākums kavējas, bet, kad ekrāns ieslēdzas, vispirms divreiz tiek rādīta nežēlīgi skaļa semušku reklāma (nu pieeja skaļumam atkal tāda pati kā tj kāzās). Vēlāk filma ir vai nu klusāka, vai arī ausis jau atrofējušās. Filma, tavu prieku, šoreiz tiek rādīta pareizā, turklāt arī angliski, kā solīts, tiesa, tik vienkārši nav, krievu valoda vajadzīga tik un tā - subtitri ir tikai krieviski, arī tām filmas daļām, kas ir japāniski vai krieviski. Nu, un protams, reizēm subtitri pārklājas, kā šaubīgākajās pirātiskajās filmu versijās, un zemapziņā jādomā: "Vajadzēja tomēr iet uz kino, nevis mājās skatīties!". (paga, ko?)
Pēc filmas beigām visi, kas sevi ciena, pokorna turzas un dzērienus atstāj uz krēsliem, izveidoto ekspozīciju izrotājot ar pokorna pārpalikumiem.

Naktīs pašā pilsētas centrā viss ir kluss, kluss, tik tālumā dzirdamas niknas suņu rejas. Vispār, traucē iemigt, bet ir drusku labāk par celtniekiem un cementa mašīnu tieši aiz loga 2am, kā tas bija vasarā.

Šodien saņēmu Vācijas Dienstpass. Pagaidām gan neko nedarīšu

Man kaut kā salikās, ka jānoklausās viss albums no A līdz Z.
Bāc, cik tomēr kruta mūzika, tās bungas pie In Bloom. Ah!
Mūzika ir kaut kas maģisks.

Atbraucot stāstīju mm par visu to, ko darījām Vācijā, kā mūs uzņēma... Stāstot par 5* dzīvi pie A vecākiem ar ideālu barošanu un drēbju mazgāšanu un locīšanu un visu, viņa teica, ka viņa Lidijas vietā jau sen būtu metusi visiem ar trauku dvieli.
Un es aizdomājos... Varbūt tieši no turienes man bailes otram radīt neērtības, liekas ekstra rūpes? Nevis tāpēc, ka tā būtu normāli, bet tāpēc, ka tieši mani tā audzināja, un citi to neuztver tik saasināti?
Ar citu domāšanu varbūt arī es būtu lieliska namamāte māte Terēze, ne liekulīgi emancipēta feministe?

A nosacītajā vārdadienā, kad viņš iestrēdzis Kijevā ar mērķi uz Dušanbi, bet visticamāk ar puskāju jau Vācijā, nolēmu viņa vientuļajiem vakariem piepildīt viņa Steam wishlist - kaut kādu šaušanas stratēģijspēli un vēl vienu balstītu Metro grāmatās.
Šim nolūkam es, kā patērētājsabiedrības pretinieks, sadabūju Vitu, kas laipni piekrita man aizdot savus kredītkartes datus. Bija ok, radinieki tak ir priekš izmantošanas.
Citādi, taisu transliterācijas priekš indiešiem un jūtos kā mērkaķis ar zemesriekstiem. 2USD minūtē, Karl, bet tā minūte velkas stundu un vēl jāmaksā par transakcijām un, protams, dārgumam VIDam. Quo vadis, vita?

Šodien pirmo reizi pagaršoju sen kārotos un apbrīnotos Pocky japāņu cepumiņus. Ar oreo garšu.
Vispār nekas īpašs.

Un ja bez darba jādzīvo mums būtu,
Vai tāda dzīve mums nešķistu par grūtu?
Tā mana baba esot teikusi saviem sīkajiem nerātneļiem, kas negribēja agri celties un iet uz teļu fermu.

Eh, vai es kādreiz nebiju mīlīgs zvērs?
Viss sākās ar to, ka es Maiju pazīstu jau sen, bet nepazīstu, un ja viņai jārīko vecmeitu ballīte, tad jāmeklē kādi palīgrīki, lai radītu pazīšanas ilūziju. Atradu atmiņu klades, tur nekā, gribēju atrast 9. klases monumentālo klasesbiedru interogāciju, bet sasodītais disks nekur nav ronams. Esmu viscaur putekļiem klāta, norakusies ne par tēmu pierakstos, kas arī pēkšņi jāsakārto, un nu, kā pēdējo cerību, pārskatu cibu, bet nu komon, tur ir viss kas jauks, bet ne Maija. Un vēl jau var cerēt, ka man tomēr nekas nebūs jādara? Es tak ne brīdi neko nesolīju, varbūt man tikai liekas, ka uz mani vien gaida.

Sākas citāts:
“Es gribētu būt tas viedais ezītis, bet patiesībā esmu kā tas zaķis pasakā, kurš itin bieži nonāk panikas stāvoklī. Un tā pasaka ir šāda. Kārtējo reizi zaķis ir nonācis panikas stāvoklī, bet tik šausmīgā, ka no visa bail - no lapsas bail, no vilka bail, no lāča bail…
Iet pie melnā atvara un saka - viss, es vairs nevaru to izturēt, darīšu sev galu. Atvars viņam saka - bet tu vienkārši ņem un nebaidies. Ja jau tu pie manis atnāci slīcināties, kas tev vairs ko baidīties?
Zaķis padomā - tiešām, ko vairs baidīties?
Iet pa mežu, satiek vilku - ā, šis jau priecīgs: tūliņ tevi apēdīšu ! Zaķis saka - es no tevis nebaidos! -, un aiziet tālāk. Vilks mēms.
Satiek lapsu - o, nāk zaķēna cepetītis. Bet zaķis saka - es pie melnā atvara biju, es ar vilku runāju, es no tevis, rudā, vispār nebaidos!
Apsēžas pie ciņa, pienāk ūpis - nu, ko sēžam? Sēžam. Nebaidāmies? Nebaidāmies. Ko pēkšņi tāds drosmīgs? Es pie melnā atvara biju, vilkam visu ko pateicu, lapsai tāpat, ko tad es tagad no tevis baidīšos? Ūpis sēž, sēž un beidzot saka - zaķi, zini ko, ej prom uz citu mežu. Citādi visi zaķi šitādi kļūs. Zaķis saka - nekļūs. Visi nekļūs.
Ūpis aiziet, te pēkšņi nokrīt lapa, un zaķis nobīstas. Čab. Te čab, tur čab.
Aiziet atpakaļ pie atvara un prasa - kas tas ir? Ne no viena vairs nebaidos, bet, kad lapas krīt, baidos. Un atvars saka - tās nav lapas, kas krīt, tas ir laiks, kas čab. Mēs visi baidāmies.
Ģeniāla pasaka, visiem sirsnīgi iesaku palasīt Sergeju Kozlovu.”

Citāta citāta beigas.

IEVA, 11/2018, Vilis Daudziņš

Ak, viss ir riebīgi, kā liels pārmetums pār mani ir 2 šīsnedēļas prezentācijas, un manas acis ir panikā un protestē no tik intensīvas vēršanās ekrānā, tagad nu tiešām citādi informāciju iegūt nav iespējams.
Lai visu nedaudz balansētu, es šodien atcerējos par trako kaiju, kas aprīļa beigās uz Galerija Rīga jumta puķudobē izdējusi olas un nolēmu to apraudzīt; protams, nekādu pēdu, smuki iestādītas puķītes, jumta kafejnīcas sāk sezonu. Nez, kas ar viņiem notika?
Bet interesanti, maza novirze no ierastā maršruta darbs-mājas, un es jau esmu pilnīgi citā pasaulē, lielveikala trokšņainumā, rosībā, kondicionētā gaisa siltumā, ar bezpersonisku liftu mūziku.. Un tādas pasaules miljoniem pastāv mums apkārt, tas pat nav iedomājams. Kāds šobrīd tieši tāpat kā es sēž mājās pie datora, bet viņam ir pilnīgi cita gaisma, cits gaiss, citas smaržas, citas skaņas... Eblouissant.

Es neesmu diez ko priecīga šajās dienās, tāpēc lai iet kas priecīgs:
Iz NORMAN - LA CRISE DES 25 ANS

Serveur? Je vais prendre un café noir s’il vous plait. Court. Serré. Puis sans sucre. Sans tasse. Et sans café s’il vous plait.
https://www.youtube.com/watch?v=OWZiL2liTrM

Pagātnes es mani kārtējo reizi piekāsa. Nepietiek ar to, ka man tagad vienai jāraksta bakalaurs, izrādās arī, ka tā daļa, ko es cerēju izkopēt no iepriekšējā gadā paveiktā, ir sasodīti īsa.

Es tikai nupat sapratu, ka visu laiku esmu šo dziesmu dziedājusi nepareizi -
Love of my life, you can't be
You've broken my heart
And now you leave me
Love of my life, can't you see?

Patiesībā, tur jābūt
Love of my life, you've hurt me

Dziesma ir par piedošanu, bet tajā atradu principus un nepiedošanu. Jā, es.

Akvaiakvaiakvai, es tikko tik atklāju, ka Wes Anderson ir jauna filma - The Grand Budapest Hotel! Šis drīz notiks.

PIRMDIENA IR DIENA BIBLIOTĒKĀ, tā, arī tika darīts, visu dienu sēdēju un imitēju darbu, kā arī pačatoju ar jauniegūto draudziņu - Andreas. Dīvaini sarakstīties ar cilvēku, kuru tu vēl nejūti - kas viņam ir smieklīgi, un kad viņš ir nopietns..

ir mūzika, ko klausoties es varu raudāt. Bet varbūt tas tikai tāds brīdis.

Dažas lekcijas; mēs pamatoti spriedām, ka ceturtdienas ir visforšākās ar tulkošanu un semiotiku (vispār - antropoloģisku kutūras teoriju).
Tad man bija pēdējā reize dzīvē, kad satiku Tateviku. Es viņai uzdāvināju kartīti un 5 sarkanas rozes, nezinu, šķiet, ka jāpietiek. Un tikšanās bija jauka, bet galīgi ne sentimentāla, tas bija tā, it kā mēs nākamnedēļ atkal tiktos. Un lekcijā mes neko perfektu tā arī nenospēlējām, toties uzsākām padziļinātu diskusiju par to, vai aizloga ir bmw x3 vi x5, piemeklējot argumentētus piemērus internetā. Jā, ģeniāli, par tādām lietām es maksāju LS10 stundā, tāda es esmu.
Tagad, ka tas ir beidzies, esmu gandrīz vai laimīga un ar lielu slogu nosto kakla, tomēr mazs nomākums - viņa izrādīja vēlmi piespēlēt mani savai māsai. Tad jau redzēs, bet tas nozīmē, ka es varbūt tomēr manā dzīvē vēl būs armēņi. Tomēr uzliku sev Natalia Kills dziesmiņu Free piedziedājuma dēļ. Ca se fete.

Naktīm vairs nav nozīmes, dienām vairs nav nozīmes, gulēšanai vairs nav nozīmes, negulēšanai arī vairs nav nozīmes. Esmu pārgājusi citā realitātē.
Tikai neko negribas.