Rakājoties pa pierakstiem
« previous entry | next entry »
Apr. 4th, 2020 | 12:50 am
music: Mofo - Stāsts par nenotikušo brīnumu
Sākas citāts:
“Es gribētu būt tas viedais ezītis, bet patiesībā esmu kā tas zaķis pasakā, kurš itin bieži nonāk panikas stāvoklī. Un tā pasaka ir šāda. Kārtējo reizi zaķis ir nonācis panikas stāvoklī, bet tik šausmīgā, ka no visa bail - no lapsas bail, no vilka bail, no lāča bail…
Iet pie melnā atvara un saka - viss, es vairs nevaru to izturēt, darīšu sev galu. Atvars viņam saka - bet tu vienkārši ņem un nebaidies. Ja jau tu pie manis atnāci slīcināties, kas tev vairs ko baidīties?
Zaķis padomā - tiešām, ko vairs baidīties?
Iet pa mežu, satiek vilku - ā, šis jau priecīgs: tūliņ tevi apēdīšu ! Zaķis saka - es no tevis nebaidos! -, un aiziet tālāk. Vilks mēms.
Satiek lapsu - o, nāk zaķēna cepetītis. Bet zaķis saka - es pie melnā atvara biju, es ar vilku runāju, es no tevis, rudā, vispār nebaidos!
Apsēžas pie ciņa, pienāk ūpis - nu, ko sēžam? Sēžam. Nebaidāmies? Nebaidāmies. Ko pēkšņi tāds drosmīgs? Es pie melnā atvara biju, vilkam visu ko pateicu, lapsai tāpat, ko tad es tagad no tevis baidīšos? Ūpis sēž, sēž un beidzot saka - zaķi, zini ko, ej prom uz citu mežu. Citādi visi zaķi šitādi kļūs. Zaķis saka - nekļūs. Visi nekļūs.
Ūpis aiziet, te pēkšņi nokrīt lapa, un zaķis nobīstas. Čab. Te čab, tur čab.
Aiziet atpakaļ pie atvara un prasa - kas tas ir? Ne no viena vairs nebaidos, bet, kad lapas krīt, baidos. Un atvars saka - tās nav lapas, kas krīt, tas ir laiks, kas čab. Mēs visi baidāmies.
Ģeniāla pasaka, visiem sirsnīgi iesaku palasīt Sergeju Kozlovu.”
Citāta citāta beigas.
IEVA, 11/2018, Vilis Daudziņš
“Es gribētu būt tas viedais ezītis, bet patiesībā esmu kā tas zaķis pasakā, kurš itin bieži nonāk panikas stāvoklī. Un tā pasaka ir šāda. Kārtējo reizi zaķis ir nonācis panikas stāvoklī, bet tik šausmīgā, ka no visa bail - no lapsas bail, no vilka bail, no lāča bail…
Iet pie melnā atvara un saka - viss, es vairs nevaru to izturēt, darīšu sev galu. Atvars viņam saka - bet tu vienkārši ņem un nebaidies. Ja jau tu pie manis atnāci slīcināties, kas tev vairs ko baidīties?
Zaķis padomā - tiešām, ko vairs baidīties?
Iet pa mežu, satiek vilku - ā, šis jau priecīgs: tūliņ tevi apēdīšu ! Zaķis saka - es no tevis nebaidos! -, un aiziet tālāk. Vilks mēms.
Satiek lapsu - o, nāk zaķēna cepetītis. Bet zaķis saka - es pie melnā atvara biju, es ar vilku runāju, es no tevis, rudā, vispār nebaidos!
Apsēžas pie ciņa, pienāk ūpis - nu, ko sēžam? Sēžam. Nebaidāmies? Nebaidāmies. Ko pēkšņi tāds drosmīgs? Es pie melnā atvara biju, vilkam visu ko pateicu, lapsai tāpat, ko tad es tagad no tevis baidīšos? Ūpis sēž, sēž un beidzot saka - zaķi, zini ko, ej prom uz citu mežu. Citādi visi zaķi šitādi kļūs. Zaķis saka - nekļūs. Visi nekļūs.
Ūpis aiziet, te pēkšņi nokrīt lapa, un zaķis nobīstas. Čab. Te čab, tur čab.
Aiziet atpakaļ pie atvara un prasa - kas tas ir? Ne no viena vairs nebaidos, bet, kad lapas krīt, baidos. Un atvars saka - tās nav lapas, kas krīt, tas ir laiks, kas čab. Mēs visi baidāmies.
Ģeniāla pasaka, visiem sirsnīgi iesaku palasīt Sergeju Kozlovu.”
Citāta citāta beigas.
IEVA, 11/2018, Vilis Daudziņš