Dienas prieciņi

Pirmdien bijām uz filmu, Bullet Train, man diezgan patika, ļoti tarantīniski, bet ne par to.
Ierodoties kino, jāsāk ar gardumiem. Redzami 6 nodalījumi ar dažādu veidu popkorniem, diemžēl par dažiem pārdevējs atbild, ka viņš nezina, kas tās par garšām. Dodamies uz filmu, tā ir VIP zālē, kas kā pierasts, ir pilnībā tukša, kaut gan vēlāk ierodas vēl daži skatītāji. Filmas sākums kavējas, bet, kad ekrāns ieslēdzas, vispirms divreiz tiek rādīta nežēlīgi skaļa semušku reklāma (nu pieeja skaļumam atkal tāda pati kā tj kāzās). Vēlāk filma ir vai nu klusāka, vai arī ausis jau atrofējušās. Filma, tavu prieku, šoreiz tiek rādīta pareizā, turklāt arī angliski, kā solīts, tiesa, tik vienkārši nav, krievu valoda vajadzīga tik un tā - subtitri ir tikai krieviski, arī tām filmas daļām, kas ir japāniski vai krieviski. Nu, un protams, reizēm subtitri pārklājas, kā šaubīgākajās pirātiskajās filmu versijās, un zemapziņā jādomā: "Vajadzēja tomēr iet uz kino, nevis mājās skatīties!". (paga, ko?)
Pēc filmas beigām visi, kas sevi ciena, pokorna turzas un dzērienus atstāj uz krēsliem, izveidoto ekspozīciju izrotājot ar pokorna pārpalikumiem.

Naktīs pašā pilsētas centrā viss ir kluss, kluss, tik tālumā dzirdamas niknas suņu rejas. Vispār, traucē iemigt, bet ir drusku labāk par celtniekiem un cementa mašīnu tieši aiz loga 2am, kā tas bija vasarā.