Dienas prieciņi

Atbraucot stāstīju mm par visu to, ko darījām Vācijā, kā mūs uzņēma... Stāstot par 5* dzīvi pie A vecākiem ar ideālu barošanu un drēbju mazgāšanu un locīšanu un visu, viņa teica, ka viņa Lidijas vietā jau sen būtu metusi visiem ar trauku dvieli.
Un es aizdomājos... Varbūt tieši no turienes man bailes otram radīt neērtības, liekas ekstra rūpes? Nevis tāpēc, ka tā būtu normāli, bet tāpēc, ka tieši mani tā audzināja, un citi to neuztver tik saasināti?
Ar citu domāšanu varbūt arī es būtu lieliska namamāte māte Terēze, ne liekulīgi emancipēta feministe?

Es nezinu, kā lai nocietinās, tā nepavisam nav pareizā rīcība, kaut arī tā būtu vieglāk. Ik pa laikam tas pārtrūkst un nekas nelīdz, un, lai kā sāpētu, es neraudu, un tieši tāpēc viss kļūst vēl sliktāk.

Kā jau noprotams, tā kā manā dzīvē tagad nekas nenotiek un nekas arī nav gaidāms, es intensīvi skatīšos filmas.

Starp citu, pēdējā laikā te ir visai auksti, un naktīs es mēdzu drebināties, bet - je m'en fou!
Tāpat tagad es sēžu pusapģērbta pie puspavērta loga, bet šis nenozīmīgais blakusapstāklis itin nekādi nevar ietekmēt manu pašsajūtu. Droši vien gan tikmēr, kamēr man ir izvēle, bet šobrīd es par to vispār nedomāju. Tā ir, so what?

Dejo, dejo, dejo
Runā, runā, runā

Jo tieši runāšana man liek justies daudz labāk.
(+ šodien es iepazinos ar Slēpi, kas ir ļoti jauka un nodevu dokumentus kāpšanai, un vairs sevi nevainoju tik traki)

Kad es biju maza un neko daudz nesapratu, tad uz jautājumu "uz kuru valsti es gribētu aizbraukt?" es atbidēju: "uz Austrāliju!", jo tas ir tālu un tur ir dzīvnieki. Fair enough. Vēlāk es uzzināju par citām valstīm, un sapratu, ka vēl daudzreiz foršāka ir Islande. Ar laiku tas izplūda, un par ņemamām tika atzītas visas skandināvu valstis. Tas vēl aizvien ir patiesība un tikai patiesība, tomēr... mani aizvien vairāk valdzina Krievija un tās cilvēki.


http://live-imho.livejournal.com/160261.html

Well, I like to challenge myself, let's put it that way.

Man patīk, ka man sācis patikt mans rokraksts (es tagad lasu savus pierakstus, un ir tik patīkami, tiik patīkami!)

Un vēl es atvainojos visiem, kam esmu darījusi kaut ko sliktu; es pati nesaprotu, ko daru.

Es gribu iemācīties teikt labas lietas labu.

Vai es kādreiz teicu, ka neveikli ir 3 cilvēkiem kopā ierasties uz kādu pasākumu, ja divi no time ir akhem, very in love, bet tā noteikti neesmu es? Nē, neveikli ir tad, ja blakusistabā dažiem ir sekss, bet tā tomēr neesmu es. Eh, man sāk piegriezties, ka man gandrīz katra savas dzīves situācija ir jāapzīmē ar šo vārdu. Bet ja tā nav, tad es to izdomāju.
Anywayz, tas ir tikai ievads. Vai ir normāli tādēļ pārdzīvot pat par iešanu uz darbu?

Pavisam nemanāmi, bet mūzika manā dzīvē palikusi pavisam nozīmīga. Tāpēc man ļoti ļoti nepatīk pakļaut savu mūzikas izvēli citu vērtējumam, vai vēl trakāk, parādīt kādam kaut ko foršu. Man jebkurā gadījumā būs sajūta, ka otrs nespēs veltīt gana uzmanības tam foršumam, bet vēl ticamāk - vispār nesapratīs un noniecinās, kas sāpīgi, tāpēc es ne ar vienu cenšos nedalīties. Bet varbūt es nekad neesmu satikusi īstos cilvēkus.
Mūzikai vispār, tāpat kā reliģijai, būtu jābūt katra personīgajai darīšanai, ar ko citiem neuzbāžas un ko nekritizē.
Nē, patiesībā man nepatīk rādīt vispār neko, kas man ir dārgs, es jūtos tā it kā man tas būtu jāaizsargā, nevis jāpakļauj citu vērtējumam, citādi tas zaudēs burvību.

Vai ir iespējams apvienot naivumu ar cinismu?
Man sanāk.

Šodienas lielākā dilemma - vai dzert karsēto pienu vai arī zemeņu pienu? Beigās es izvēlējos sauso pienu. Ak, tā ir atsevišķa apsēstība!
Bet vispār man bezgalīgi patīk garšīgi dzert un tas saistās ar laimes sajūtu. Diemžēl, šim vārdam ir divas nozīmes, un es nevaru tikpat lepni kā Vika, kam garšo ēst, paziņot, ka man patīk dzert, jo visi to, sasodīts, pārpratīs.
Un ja man pietrūkst mājas, tad es to izjūtu kā pēkšņas, nepamatotas slāpes.

Ja pasaule būtu grimstošs kuģis, kas jātbrīvo no kravas, man liekas, man būtu jāpiesakās, jo es tik sasodīti bieži neredzu sev jēgu. Ne sabiedriski, ne privāti, es neesmu ne izklaidējoša, ne izdarīga, ne talantīga, nu nekāda. Ir tādi nekādi cilvēki. What's the point of me?

Dažreiz man patīk skatīties iepazīšanās sludinājumus un iztēloties, ka es neesmu vienīgais visvientuļākais cilvēks pasaulē. Ha.

Es izfunktierēju, ka mana most desired īpašība cilvēkos būtu pazemība, bet arī tas ir šaurā nozīmē. Ar domu, ka viņi neko neuztver for granted, ir pateicīgi par labo un novērtē citu pūles, jo pretējā gadījumā nav interesanti censties.
Atkal, ja visi tādi būtu, tad taču būtu pavisam garlaicīgi, visi kaut kādas lupatas. Ir runa par proporciju.
Un tāpēc izvēlēties vienu īpašību nav iespējams, tās ir pārāk plašas un viss atkarīgs no gradācijas.
Visiem vārdiem jau ir uzlikti aizspriedumi.

Man neizsakāmi riebjas gatavot citiem ēst. Jo katram ir savi īpašie priekšstati par to kā visam ir jāgaršo, un raizēšanās par to lai otram garšotu, man sabojā apetīti. Gatavot bērnam vispār ir nāve.

Un vispār, man nedrīkst uzticēt bērnus, vai nu es pati sajukšu prātā, vai arī viņi aizies pie dieviem no pārmērīga saldumu patēriņa, dēļ bezaizliegumu eksistences un manas neiedziļināšanās vai viņiem ir auksti, vai karsti, vai slikti.

Es gribu sākt kādu riktīgi bīstamu sportu. Un attālinātu.

Man ļoti patīk braukt. Vienkārši sēdēt mašīnā, vilcienā, autobusā vai kur un priecāties, garlaikoties, gulēt, ēst. Un man vienmēr ir nedaudz žēl, kad brauciens beidzies, pat ja es gaidīju galamērķi.
Transsibīrijas ekspresis ir atbilde.