Dienas prieciņi

Ārprāts, cik neiedomājami grūti ir cietam avokādo ieskaidrot, ka viņš būs gvakamole!

Tātad, es liecinu, ka tas iet:
1 ola, pusglāze cukura, 3 lielas ēd.k. krējuma, 4 ēd.k. miltu, vaniļas cukurs un cepampulveris ir viss, kas vajadzīgs, lai uztaisītu mafinus. Nē, man tiešām nebija ne sviesta, ne eļļas, ne linsēklu, un nekāda katastrofa nenotika. Varbūt bez šitā vispār var iztikt, ja tā? Es vēl daudz eksperimentēšu, cerams.
Grūtāk bija tos izcept. Es novilku laiku ēdot kamambērtomātmaizes, dzerot tēju un skatoties Black Books pirmo sēriju, klausoties foršuforšuforšu mūziku, piezvanot uz mājām, un tikai tad saņēmos. Tur, ārā, tagad bija satiekami visi tie, kas parasti slapstās no dienasgaismas, tagad es viņus redzēju cepjam siermaizes, bet drīz vien virtuve jau bija pilnībā mana. Iepildīju mafinus formiņās, pa vidu ieliekot persiku ievārījuma un riekstu šokolādes gabaliņus. 20 minūtes, lasot franču dzeju un gaidot. Voilà! Perfekti smaržo un es pat iztiku bez veikala.
Tagad pat tika eksekūtēti 2, izdzerta vēl viena lielā zaļā tējas krūze, iesākta visai iepriecinoša filma "Easy A" un visas pārestības aizmirstas.
Lūk! Žēl tikai, ka rīt tomēr agri jāceļas.

Šodien es biju tik bezgala nelaimīga, ka man bija brīvs laiks, un nebija pat iebildumu kaut ko ieēst, bet itin nekas jau zināmais neuzrunāja. Pavisam nekas visā plašajā rimi un arī tuvāko ēdiestāžu ēdienkartēs.
Tad es satiku An&Ed un viņi tieca, ka labākā vieta kur ēst ir ēdnīca "Ēdnīca", jo pat tad ja tur nekā nav, kas nav nekas neparasts, tad var iet lejā uz alu, kur gan būs lēna apkalpošana. Anywayz, rīt, tātad uz turieni.
Bet es gribu atrast arī pati savu īpašo vietu, kas mani nekaitinātu un nebiedētu.

Šodienas lielākā dilemma - vai dzert karsēto pienu vai arī zemeņu pienu? Beigās es izvēlējos sauso pienu. Ak, tā ir atsevišķa apsēstība!
Bet vispār man bezgalīgi patīk garšīgi dzert un tas saistās ar laimes sajūtu. Diemžēl, šim vārdam ir divas nozīmes, un es nevaru tikpat lepni kā Vika, kam garšo ēst, paziņot, ka man patīk dzert, jo visi to, sasodīts, pārpratīs.
Un ja man pietrūkst mājas, tad es to izjūtu kā pēkšņas, nepamatotas slāpes.

Šodien mēs bijām ēst kebabus. Man šķiet, es kebabu ēdu pirmoreiz, bet pat bez pieredzes jāsaka, ka šis diez vai bija izcils kebabs. Un tomēr, tur bija daudz ēdāju un jo īpaši vīriešu. Tieši vīriešu. Visapkārt vieni vienīgi vīrieši, tik vīrieši vien.

Un zin, kas liek justies labi? Ēdiens.
Ungāru maize ar sviestu, sieru ar amoliņiem un pašaudzētiem tomātiem. Un tikko uztaisīta citronu-banānu-ķirbja sula. Un tabletes, kapsulas un vitamīni.
Es taču esmu vissakarīgākais cilvēks, vai ne?

Man neizsakāmi riebjas gatavot citiem ēst. Jo katram ir savi īpašie priekšstati par to kā visam ir jāgaršo, un raizēšanās par to lai otram garšotu, man sabojā apetīti. Gatavot bērnam vispār ir nāve.

Un vispār, man nedrīkst uzticēt bērnus, vai nu es pati sajukšu prātā, vai arī viņi aizies pie dieviem no pārmērīga saldumu patēriņa, dēļ bezaizliegumu eksistences un manas neiedziļināšanās vai viņiem ir auksti, vai karsti, vai slikti.

Esmu malacīts - vakar līdz diviem gatavoju zefīriņus, bet šodien cēlos pusastoņos, lai gatavotu pavlovu. Izskatās smuki un stāv arī normāli, bet aizdomīgi ož pēc piedeguma.... Es cerēšu, ka tas ir pie kaimiņiem vai whatever, jo zefīriņi arī izskatās aizdomīgi. Kaut kam taču ir jāizdodas!
Uuun, atskaitot pašu procesu, agrai celšanai ir ļoti daudz patīkamu blausefektu.

Vai nav brīnišķīga laika plānošana?
1. Dranķīgais Galeria Riga ledus, kas izrādījās kkāds plastmasas gabals, kas neslīd. Toties, tas bija iemesls pirmo reizi uzkāpt uz jumta, kur gan ir ļoti skaisti. Un vēl mēs kā eksponāti, kad atnācām, visi uzreiz saskrēja skatīties.
2. Raw Garden restorāns. Nēz, nēz, es ēdu kaut kādus rullīšus, bet m. - pesto, bet abi bija visai līdzīgi un patiesībā bija apzīmējums dažādi sagrieztiem dārzeņiem un vienīgais jaukais bija mērces. Savukārt kūkas bija pat ļoti jaukas, sevišķi tā apakšiņa un pati ideja arī, šito es gribēšu izmēģināt, saldētas tortes, zinies.

Mēs šodien beidzot izmēģinājām jauniegūto cepamkrāsniņu un par pionieriem kļuva lūk šie jaukie cepumiņi.
Gentleman, a new era has just started.

Es jau biju aizmirsusi, cik jauki ir ēst ēdienu, ko es gatavoju pati sev, speciāli, ar iedvesmu un tieši tā, kā es to vēlos. Man tātad tikko bija četru veidu siermaižu izlase.

Ārprāts, es atkal nogulēju līdz kaut kādiem pusvieniem un pamodos tikai tāpēc, ka modināja. Quo vadis? Ja man netraucētu, es varētu vienkārši nogulēt visu atlikušo dzīvi un to pat nepamanīt.
Šā kā tā, kad pamodos, man uzreiz jau bija apņemšanās, ka jāpievēršas sen sen neizmantotajai vafeļu pannai, un pēc rūpīgas darbu menedžēšanas, mēs ar m. draudzīgi sēdējām virtuvē un cepām vafeles un kūlām olas baltumu ar cukuru, visu pavadot vēsturiskiem atstāstiem. Man vispār šķiet, ka vieni no dzīves laimīgākajiem brīžiem ir tie, kas pavadīti virtuvē kopīgi gatavojot kaut ko garšīgu.
Un tad Aija mūs veda uz būvniecības veikaliem meklēt tapetes, bet pēc K-Rautas viņa nepareizi nogriezās, tā neizmērojami sarežģījot nokļūšanu uz mc2, uz ko tika liktas vislielākās cerības, tāpēc mēs vienkārši braukājām ekskursijā pa centru un grauzām saulespuķu sēkliņas. Bet, kad mēs iebraucām Krūzā, viņa man nezin kāpēc atstāstīja brīnišķīgās filmas Last Holiday sižetu un brīdī, kad es apmīļoju pasaulē visjaukāko aitiņspilvenu, viņa saskaņā ar stāstu, apņēmīgi teica: "Es ņemu", bet garām skrēja pārdevējs un nosaucās: "Ņemiet, ņemiet!". Es tiešām gribētu to aitiņu.
Un tad mēs bagātīgi iepirkāmies, kaut arī neko nevajadzēja un es dabūju daudzas garšīgas lietas, pārsteidzošā kārtā y compris čipsus ar laima un čili garšu.
That's how it was.