Dienas prieciņi

Tas ir tik sasodīti skumji, ka es nebiju skolā tajā dienā kad mācīja draudzēties, jo šitas laikam nav manu dabisko talantu sarakstā. Es varu ar cilvēkiem neveikli parunāties, bet nemāku nojaukt robežu, kad otrs cilvēks kļūst svarīgāks par garāmgājēju. Un man ir sajūta, ka visi no manis intuitīvi izvairās.

Man ir sajūta, ka es esmu apledojusi. Jo es saprotu, kā viss būtu jādara, kā man būtu jāizturās, bet tas pareizais nenāk uz āru. Tikai tāda krampjaina raustīšanās ar blāviem īstā es atspulgiem.
It kā man priekšā būtu ledus.

Ko nozīmē, ka M.Freimaņa koncerta beigās man kāds iereibis vīrietis ejot garām apstājās un teica "tev gan ir smukas acis" un varbūt vēl kaut ko gribēja, bet es kopā ar pūli bīdījos tālāk pretējā virzienā.
Un šodien, ejot uz akadēmiju, kāds krievs maskačkā man pagāja garām un es dzirdēju aiz muguras viņš man teica "oj, vam krasivije glazi". Vai man būtu jāpriecājas? Kāpēc dzērāji ir vienīgie, kas par mani tā priecājas?
Bet interesanti, tikai četru dienu starpība un pirms tam ilgi nekā.

Mēs šodien pie Demakovas apspriedām tekstu no grāmatas "La gramatique est une chanson douce", un diskusija, protams, noveda pie liekvārdības. Kas nu tie ir, lamuvārdi, protams. Un jūs, vai jūs ikdienā lietojat šādus vārdus?
"J'imagine que vous, Paula, etes tellement timide, que vous n'avez jamais utilize des mots grossiers, meme en votre adolescence."
Fāāk, how can they tell? Kas manā izskatā ir tāds? Bet pravda, pravda.

Viss jau ir jauki, kad es apsolu, ka nākšu, es tiešām nāku. Es zinu, ka uz sevi varu paļauties. Bet es nepavisam negribu katru reizi klausīties, ka citiem ir jānāk. Man pietika ar kori, tā dziesmiņa ir tik ļoti noklausīta. UZ TIEM, KAS ATNĀCA, PĀRĒJO NENĀKŠANA NEATTIECAS!
Un, interesanti, vai es tur, teātrī koķetēju? Es vispār nezinu, ko nozīmē koķetēt. Es protu tikai mulst.

Man teātrī vislabāk patīk, kad mēs sākam jaunas lietas. Tad viņi nevar no manis prasīt augstākās meistarības.

Un es tagad skatos mūsu ekskursiju bildes, lai atrastu kaut kur klinšu skrāpējumu bildes. Džīž, cik šausmīgi es tajās izskatos! Vai kāds mani nevarēja tajā laikā kārtīgi iepļaukāt un likt paskatīties spogulī? Es tik totally biju geek (iedvesmas no Freaks and Geeks). Man kauns no tām bildēm tik ļoti ļoti. Un es neesmu pārliecināta, vai man nevajadzētu no sevis kaunēties arī tagad.
So? What will you do?

Man šķiet, ka man ir pēdējais laiks sākt mācīties dzīvot - ne jau nu ka es nemācētu sev pagatavot ēst un tā, bet es vienkārši to drīzāk nedarīšu, nekā darīšu, ja būs izvēle. Katrā ziņā doma, ka es sev varētu gatavot 3 ēdienreizes dienā, šķiet visai ekstravaganta laika tērēšana. Un arī tas, ka es it kā gaidu, ka kāds cits mani pabaros, jo ēdienu vienmēr ir sagatavojis kāds cits, un ja es to daru, tad tas nav nekas cits kā ārkārtas gadījums, lēkme vai varbūt svētki. Jāsāk laboties, tāpēc es sev šovakar pagatavoju kartupeļu pankūkas. Nākamais solis būtu paplašināt un sarežģīt ēdienkarti. Tāpat arī tomātiņu uzgriešana - sīkums un patīkami, bet tas ietver tik daudz darbību, ka jāpadomā rūpīgāk.

Es gribēju ierakstīt diktofonā literatūras lekciju, lai kaut kad vēlāk to atkārtotu un, somehow, aizmirsu par to un diktofonu izslēdzu tikai pēc gandrīz 5 stundām. Intereses pēc jāpaklausās, bet tas ir vienkārši traumatiski, man tik, tik, tik ļoti nepatīk mana balss!
Tāda salda, elsojoša un stiepjoša.. Dieva dēļ, es ceru, ka tā dzīvajā tiešām neizklausās!

Tā, protams, pieauguši un nopietni cilvēki nedara, un man vajadzētu censties viņiem līdzināties, bet man jāatzīstas, ka es apzināti izvairos no atbildēšanas uz neidentificētiem telefona zvaniem. Šajā ziņā īpašas galvassāpes sagādā mājas telefons, jo tas nekad nebrīdina kurš ir zvanītājs, tomēr esmu iemanījusies sajust ar muguras smadzeni, kad pacelt telefonu varētu būt bīstami. Ir pierādīts - lieki zvani=liekas problēmas. "Cilvēki ar nopietniem nolūkiem" tāpat mani sadabūs, bet pārējie tikai iztraucēs manu nelaimīgo kurmja mietpilsoņa dzīvīti.

Par to pārliecināties var viegli, kaut vai tikko, kad rakstura audzināšanas nolūkā es tomēr pacēlu, un, izdzirdēju kārtējā Top Shop izplatītāja maigo balstiņu, kas vēlējās noskaidrot, vai man nav muguras problēmu. Domā nu, kā no šī atkratīties. Un radinieki arī labie, zvana tikai lai noskaidrotu, vai es nevēlētos pieskatīt viņu bērnus (Ak, kā gan to var nevēlēties, Aijas tant!)

Alerģija. Apčī!

Internets, protams, ir ļoti interesants un tā sabiedrībā es varētu pavadīt ilgu laiku nemaz negarlaikojoties, bet pēc kāda laika man gribas kliegt un iekšā žņaudz - par to, ka nekas nenotiek, nekas nekust uz priekšu, es tikai sēžu un man ir interesanti, bet vienveidīgi.
Es gribētu no viņa atbrīvoties, bet esmu pārāk atkarīga.