Dienas prieciņi

Šodien es, kā parasts, nodarbojos ar ekstrēmo klavierspēlēšanu.
#aukstumā redzama elpa un no taustiņiem ledaini pirksti

O, jā ,man šodien bija īpašais brīdis skatoties uz pulksteni veselu minūti!
Kopā ar Tateviku mēs sēdējām pie klavierēm un domājām labas domas.

Mūsu mājā tikko tika ienests koks.

Maté tēja ir smieklīgs dzēriens, man ir sajūta, ka dzeru tabakas uzlējumu.

Ūi, atkal jau nogulēta pirmā lekcija, bet tā es vismaz dabūju 6as guļamas stundas, kas arī nav slikti! Vēl mēs ar Agnesi centāmies uzrakstīt prezentāciju par Rolandu, bet viņa ir nemotivēta, bet es- demotivēta, tas labi sader kopā, tāpēc mēs beigu beigās tikai priecājāmies un centāmies iztulkot franču sakāmvārdus, ne īpaši veiksmīgi.
Bet jauka diena.

Eh, man tiešām drīz būs burnouts. Nē, nu labi, es nestrādāju ar tik pašpārliecinošu atdevi, bet iekšējie resursi gan tiek nekrietni smelti. Pat ja dienā būtu divreiz vairāk stundu, man nepietiktu! Varbūt tāds ir tas 21, kas tuvojas?

Bet teātrī bija viena laba lieta - aizliek kreiso roku aiz mukuras, bet ar labo roku jācenšas pieskarties duelanta kreisajai plaukstai. To dara kapoeiriski, un varbūt sanāk kas foršs.
P.S. Mūzika, lai vai kāda, bet atbilst manai asinsgrupai, var pārliet.

Ho, ho, es tikko apguvu saksofona spēlēšanu! Nu, vismaz man izdevās no pretīgi kviecošas skaņas pāriet uz ko gamami līdzīgu.
Ir šis tas, kas man šeit patīk!

Pēc vakardienas es beidzot varēju gulēt ilgi un laimīgi, un tā arī darīju... līdz 13:59, kad pie manām durvīm kāds pēkšņi sāka ļoti skaļi spēlēt saksofonu. Un sist tamburīnu.
Vai viņi nav vieni patīkami modinātāji?

Šorīt es pēdējo reizi izgāju ārā no vietas, kas bijusi manas mājas jau 8 gadus.

Ceci qui est dit, doit être oublié.
Au moins, c'est déjà regretté.

/nevaru izturēt, kad manas nožēlojamās muļķības, ko nevienam nabadziņam nebūtu jālasa, nejauši nopublicējas pavisam redzami un uzkrītoši. Piedodiet/

Haha, man beidzot ir dzīve (ha) un nav laika, lai rakstītu, bet šodien es visu ko darīju, visu ko.

Sasodīts, kāpēc man nav nevienas normālas bildes ar sevi?
(un kāpēc man nav sarkans mersedess?)

Un vēl man ir apriebies, ka katru sasodītu dienu tiek sagaidīts, ka es piedomāšu, kā ģērbjos. Nu, ne gluži sagaidīts, bet tā pieklātos. Man nekas neatliks kā pārvākties uz Vidusāziju, kur es drīkstēšu tērpties parandžā, vairīties no svešiniekiem un barot kamieļus.

Dažreiz, kad es domāju par visām tām lietām, uz ko piespiež dzīve - nodrošināt sevi, visticamāk, ieslīgstot rutīnā, mūžīgas komunikācijas ar apkārtējiem, es nogurstu no tā vien.

Bet viss atkarīgs no perspektīvas, vai ne tā?

Esmu jau mājās un pirmais darbs, protams, tikt pie interneta. Jāsaka, labāk nebūtu to darījusi, viena vienīga vilšanās, visgaidītākās vēstules nebija, bet skatīšanās kā citiem iet, man liek justies tikai nevērtīgāk, kaut arī tikko vēl jutos lieliski. Facebook jāatmet!

Šodien es uztaisīju šo - http://www.cetrassezonas.lv/lv/receptes/zupas/recipe.php?id=19398 un bija pavisam neslikti. Katrā ziņā smaržoja dievišķīgi un man radās sajūta, ka esmu sevišķi izmeklēts kulinārs, ko vēl var gribēt? Vēl es uztaisīju nedaudz zemesriekstu sviesta, bet tas bija apbēdinājums, ne tuvu kā veikalos dabūjamais.

Upd: garšotāji novērtēja. Man tagad ir liela iedvesma visu ko darīt, kāpēc gan tirgū zaļumi nevarētu būt visu cauru gadu? Man svaigs baziliks patiesi rada svētku sajūtu!

Es dievinu jaunu zīmuļu smaržu!
Koks, grafīts, iedvesma, iespējas....

Man šķiet es esmu iekļuvusi tādā muļķīgā ikdienas un parastības ritenī, no kura nespēju tikt ārā. Ne apstāties, ne izcelties, ne mainīties.
Kaut biežāk varētu uz visu paskatīties no malas!

Vakar bija Ieva un Ievā bija intervija ar swedbank vadītāju Irīnu Pīgozni un intervijā atklājās, ka viņa patiesībā ir krieviete. Es šodien iegūglēju: a akcenta ta nav!
Viņa no tā esot tikusi vaļā studiju gados, kad viņai likts dziedāt latviski - labākais veids, kā izjust valodas melodiju.
Nu tad, uz priekšu, russkij!

Šodien es biju peldēties, that's pretty nice, i guess.