Dienas prieciņi

Mūsu mājā tikko tika ienests koks.

Šodien notika kas ļoti revolucionārs un tālejošs - tika pieņemts lēmums, ka bērniem, kam vairāk par astoņpadsmit, dāvanas nepienākas.

Mycket bra, es tāpat neprotu dzejolīšus.

Jaunciemā/
Es biju sajūsmā - Ziemassvētku vecītis ed. uzdāvinājis jaunāko Reinika disku (kāpēc man šāda ideja neienāca prātā?), un man jau likās, ka tas visu vakaru būs jāklausās, viņam turklāt vēl bija viena mīļākā dziesma, ko viņš centās atskaņot nepārtraukti, bet beigās nemaz nebija tik traki - mēs izmantojām arī citus diskus. Vispār, mūzika daudz neskanēja, jo mēs trijatā skatījāmies Sandlera filmu "Elf". Un viņi mani visu laiku žmurcīja kā kaut kādu lietiņu - man bieži vien bija jābēg, jo tas kļuva pārāk traki. Visi tādi jautri, priecīgi. Pēc dzejolīšu skaitīšanas, ko nezin kāpēc filmēja, mēs saņēmām savas nejēdzīgās dāvaniņas un metāmies ēšanas priekos. Dīvaina vistas rulete, pildīta ar plūmēm un pasniegta kopā ar karamelizētiem augļiem rīsos (<- pilnīgākā izvirtība), un tad cielaviņa. Un pāri visam - daudz sasodīti garšīgu piparkūku, man atpakaļbraucot mašīnā bija viegli slikti no tā visa.

Mums bija ē.. 12 ēdieni. Un tā skaitā - beidzot pagatavojām fondī. Žēl tikai, ka nebija ne jausmas, vai tas, kas sanāca, bija pareizā garša. Bet bija labi.
Kaut arī man sāk aizvien vairāk nepatikt tas zsv aspekts, ka ir jāgādā un jāsaņem nekam nederīgas dāvanas, tomēr šogad man veicās tīri labi - tika piepildīts mans sapnis paturēt rokās pašai savu rubika kubu (vairāk gan laikam tam neskaršos - tas liek man justies visai stulbai) un fotoaparāts - tas vien ir ko vērts, pat ja ir nedaudz pārāk praktisks. Zin, ar skārienjūtīgo ekrānu, jautri viņu tā pabakstīt.
N'un abonoments, kā parasti, es nesaprotu, kas tas par cinisko ikgadējo joku pret cilvēku, kuram nav zvēriņu, bet gribētos gan.

/Es uzdāvināju izcilo nebeidzamās mūzikas izlasi un iespēju kopā ar sevi iet uz kino, vai tur nav jājūtas laimīgam?

Tagad vai nekad! Man ir jāsadabū dāvanas.