Dienas prieciņi

Savādi, ka pēc negulētām naktīm nākamajā dienā vienmēr notiek kas jauks un sabiedrisks. Bet man patika, man nenāca miegs un mani radinieki ir brīnišķīgi.

Liepas vienmēr uzkrīt kā sniegs un aizgāja tik pirms pusstundas, tātad - pirmā diena cibā bez ieraksta. Nekas, vasarā tās droši vien būs nedēļas. Iesildamies, tā teikt.

Un šorīt, tikko pamodos, bij jābrauc uz Krustabaznīcu (nacionālā romantisma piemērs, btw), kur kristīja mazos Skudras. Tā bija īsa ceremonija, mācītājs droši vien bija jauks, bet iemesls, kāpēc draudzes visbiežāk guļ dievkalpojumu laikā ir tas, ka mācītāja sacīto dikti grūti sadzirdēt. Mēs laidām gaisā balonus un tad devāmies uz Jaunciemu. Tur - nekas tāds, ēdām, izmēģināju, kā ir spēlēt uz sintezatora, ar Jurģi runājām par to, kur man vajadzētu studēt, ideja par psiholoģiju man kind of sāk patikt. Un protams, nedrīkst aizmirst, ka gājām uz Ķīšezeru, tur bija taksis un gaisā laidām ķīniešu lukturīti.

Šodien tātad
1)otro reizi šogad no mājām izvilku velosipēdu
2)otro reizi dzīvē apmeklēju Botānisko dārzu, kopā ar mammu, Helēnu, Sarmīti un Jēkabu
3)otro reizi vispār biju ciemos pie Dacītes kopā ar iepriekš minētajiem un vēl vismaz tikpat daudz cilvēkiem
4)piedalījos viņas dzimšanas dienas svinībās, kaut arī nebiju aicināta, bet mājās pārrados tikai tikko, velosipēda kungu gļēvi ievelkot trolejbusā (bet mani piespieda! un jā, tā arī ir jaukāk, nekā kā vientuļajam vilkam dzīties cauri visai Rīgai)