Dienas prieciņi

Lietām pašām par sevi vērtības nav.

man šķiet, šodien es sev patiku, jo pilnīgi bez nekādas aiztures piekasījos neskaidrajam, nevis paturēju sevī, un izteicu viedokli, pat ja nepopulāru. Tas nozīmē - recepte ir skaidra.

Ja man kādreiz būs pieejama funkcionējoša fototehnika, tad es katrā ziņā veikšu "debesis no mana loga" sesiju.

Un tad, kad es braucu no laukiem uz Rīgu, tad pa logu pie horizonta redzēju krāsu kombināciju sākot no apakšas - zilssarkansbalts. How cool is that?

Un iepriekš, kaut arī es skaidri redzēju sauli, un tā atradās nostāk, tādējādi sev nodrošinot perfektu alibi, debesīs bija novērojams arī mākonis, kurš no aizmugures bija spoži izgaismots. Sanāca tā (lasot no kreisās) - mākonisbaltssarkanssaulesspožs. Diez kā sauc šito parādību? Ir dzirdēti visādi optiskie fenomeni, bet par šo gan līdz šim neko nenojautu...

Optical phenomena ir lieta, kurā es varētu ieguldīt vairāk laika. Šis varētu būt kaut kas līdzīgs "sun dog", bet šai teorijai ir trūkumi.

Katra lieta, ko dzīvē dari, jādara par 100%. Ja taksometra šoferis ir tāds pa īstam, visi gribēs braukt ar viņu, ja pārdevēja ikvienu apkalpos no sirds, viņa kļūs par veikala vadītāju. Ja visu darīsim ar pilnu atdevi, nedomājot, kas mums par to būs, panākumi paši atnāks.
Shape, jūnijs 2010, Inese Krūmiņa

- How many legs does a dog have if you call the tail a leg? Four. Calling a tail a leg doesn't make it a leg. (Abe Lincoln)


+ Wikipedia: Literary nonsense
The phrase "Colorless green ideas sleep furiously" was coined by Noam Chomsky as an example of nonsense. The individual words make sense and are arranged according to proper grammatical rules, yet the result is nonsense. The inspiration for this attempt at creating verbal nonsense came from the idea of contradiction (for a start, how can a green idea be colorless?) and seemingly irrelevant and/or incompatible characteristics, which conspire to make the phrase meaningless. The phrase "the square root of Tuesday" operates on the latter principle.

Traki tas ir, bet talkā es nepiedalījos. Un vēl es tikko atcerējos, ka šodien vajadzēja braukt uz Tricotage Dramatique teātri, beidzot redzēt izslavēto Simona meistarību un tā, bet man nav iekšā. Tā vietā es palikšu mājās, īdēšu par to, cik daudz jādara, bet neko nedarīšu.
Toties man drusciņ ir iedvesma pārrakāt savus ilgi krātos papīrus (laikam jau lai izvairītos no mācīšanās).
Nezin kāpēc esmu atzīmējusi nepieciešamību papētīt Kristiana Šada darbus, laikam jau pēc vēstures skolotājas ieteikuma kaut kad sen. Bet ja vienīgais, ar ko viņš ir īpašs ir atkailinošas un neglaimojoši reālistiskas gleznas, tad lai jau paliek aizmirstībā, šis nav mans, kaut arī dadaists.

[Christian Schad, Sonja, 1928]