Dienas prieciņi - Post a comment

Mani Tate mocīja un lika uzrakstīt dzejoli, turklāt par rozēm, lai visu padarītu vēl sliktāku. Es atliku, jo man riebjas, bet tad es izdomāju ideālu risinājumu - rakstīt haikas, tas ir mazāk riebīgi. Vismaz līdz brīdim, kad es sāku skaitīt zilbes (maģiskā formula - 5:7:5). Turklāt tās tomēr ir rozes, neko normālu tur nevar uzrakstīt, ja vien nav dzejnieka tieksmju. Man ceturtdien, patiecoties izkritušai lekcijai, pirms nodarbības vēl atlika laiks uzrakstīt trešo haiku par ne mazāk būtisko elementu - ērkšķi (svētā trīsvienība,mm) un, iedvesmai, es sēdēju kanālmalā, pie ozola, kas pilnīgi bez piepūles radīja šo haiku (bez piepūles, jo nebija čakara ar zilbju meklēšanu, un par tās neveiklumu ir jāsmejas):
Ozols pleš zarus,
Garām plūst ūdens un pīles,
Es ēdu ābolu.
Nevar taču tādu šedevru laist zudībā nekur nepiefiksējot.