Dienas prieciņi

Inese laukos dzīvos visu šo nedēlu un viņas vēlme darboties ir lipīga - šodiem visas mazmeitiņas sēdēja zālītē pie ābeles un taisīja babai lupatu sedziņu - mēs ar Vitu taisījām sloksnītes, bet Inese tamborēja. Tagad jau aplis ir visai liels un izskatās dikti jauki.
Un vēl mēs šodien novācām sīpolus, un es trenējos mest nažus. Man sanāk aizvien labāk, būs jāsāk tēmēt uz tomātiem virs citu galvām. Un mājā jau no pusastoņiem bija Anna - Vitas kārtējā draudzenīte, nesaprotu, kā cilvēks var tik agri celties un vēl ciemos braukt!
Vēl mēs šodien palielinājām slodzi un noskrējām 46 minūtes Istalsnas virzienā un izpētījām Meža kapus. Tādi dīvaini un maziņi. Mūsu plāns šobrīd ir paskriet visos virzienos, jo ir pagalam stulbi tur dzīvot, bet nezināt, kurp ved ceļi.
Kad atgriezāmies, Inese bija sataisījusi ļoti gardas sāļās pankūkas ar biezpienu, tomātiem, zaļumiem, ķiplokiem un sīpoliem. Man patīk, ja mājā ir kāds, kam patīk gatavot un es ceru, ka kādudien es arī tā darīšu (iegaumē recepti!).
Rīt mums ekskursija, bet es pat nezinu uz kurieni! Pīters izgādāja...

Ā, vispār mēs esam baigie malači un jau otro reizi, ievērojot ik pārdienas režīmu, noskrējām 6 km un man gribētos domāt, ka piekūstam aizvien mazāk. Drīz būs jāizplešas vai nu garumā, vai ātrumā.
Pagaidām - 29.50 (1.)

Mūsmājās tagad ir veseli trīs internetlaikkavēšanas fanāti, tāpēc pie datora tikt ir jāmāk ar viltu. Un viltus iztrūkuma dēļ man nepavisam nav iespēju pierakstīt ko nozīmīgu. Tik vien, ka vakar ar Vitu skrējām lielo apli, bet beigās vairs neskrējām, jo žēlojām sevi tenisam. Un vēl mēs vakar aizgājām līdz Enri un sarunājām treniņu, bet sālīti sanāca - 12+12. Juris ar Zintu vakarā apgalvoja, ka cena nav normāla un piedāvāja citu vietiņu, bet vispār teica, ka iet tikai vienu reizi nav jēgas. Bet uz viņiem jau netiek izdarīts tāds psiholoģiskais spiediens (notrauš asariņu) - dažiem te teniss ir dzīves lielākais sapnis! Mēs vēl padomāsim, bet man atliek izdomāt, kā lai smalki atsaku Enri piedāvājumu.

Mēs ar Vitu grasāmies piepildīt jau ieilgušu sapni - spēlēt tenisu. Diemžēl Rīga ir Rīga, tandēms šeit nav bieži, savukārt tur kortus gan var sarunāt, bet raketes jāgādā pašiem. Un es tā domāju - moš nopirkt arī? Uzspēlētu vien pāris reizes gadā, toties pārējo laiku lepni karātos pie sienas.
Yeah right, tāpat kā kaska un zābaki.