Dienas prieciņi

Un nevar noliegt faktu, ka šodien man tomēr bija jāatgriežas. Vienīgais mierinājums - mīļais vilciens, kas šoreiz bija saspiests. Ejai otrpus sēdēja viena no pārbēdzēju ģimenēm, kas dzīvo Īrijā, bet tagad apciemoja savus radus, štoļi. Mani vienmēr interesē šādi bērni - tajā brīdī, kad viņi vairs nenošķir, kurā valodā dzīvo.

Puisis man blakus paspēja izlasīt grāmatu, un es - es noskatījos filmu. Vilcieni ir svētīgas vietas.

Vai es pārkāpu savu apņemšanos, ja nepilngadīgajam puisītim, kas sēdēja aiz manis, neiedevu savu numuru? Bet viņš bija nerunīgs, kad es jautāju, kāpēc, viņš tikai pateica: "A vot", un ārākāpjot: "Atā!". Nu, nākamreiz gan.
Un cilvēki ir tik sasodīti dīvaini. Kāds inteliģeta izskata vīrietis vienu brīdi ļoti cītīgi slaucīja savu galdiņu, uz tā kārtīgi uzspļaujot, un tad rūpīgi noberžot ar salvetīti, ko vēlāk iebāza starp krēsliem. Tīrīgs, ziniet.

Kārtējā skumjā atgriešanās Rīgā, es biju maz gulējusi un pat lasīšanai nevarēju normāli nokoncentrēties. Bet es atklāju, ka snake spēlēšana ir ideāls veids kā šādos brīžos palikt nomodā - neprasa daudz smadzeņu resursu un neļauj ieslīgt miegā. Jo es taču neguļu publiskās vietās.

+ es pirmo reizi velo pabāzu zem krēsla, bija ideāli - neviens pat nenojauta un neblenza, bet ārā kāpjot kāds vīrietis pats pieteicās izcelt.

Man ļoti patīk, ka mani lauki ir tālu, jo tad es uz tiem varu braukt ilgi un laimīgi 4,5 stundas, darot ko vien es vēlos, visbiežāk - lasot.
- Nu, kas nu tagad labs notiksies, mm?
Tātad, es pabeidzu lielisko Mehānisko apelsīnu. Diemžēl, latviski, tuvākajā laikā jāsadabū eksemplārs angliski salīdzināšanai, kaut tulkojums šķita itin jauks. Un filma, filma, kā gan bez tās! Vispār, tā bija jauka grāmata ko gribēt. Kaut arī nobeigums mani visnotaļ izbrīnīja, es turpināšu priecāties par sākotnējo Aleksu viņa laimīgajās dienās, jauko puisīti ar džentelmeņa goloss.

Un nobeigums:
Bet jūs, ak, mani brāļi, reizumis atcerieties savu mazo Aleksu. Āmen. Un viss šitais cal.