Dienas prieciņi

Nē, nē, tā nav lasāmviela. Tie ir eksperimenti ar valodu un tās novešana līdz absurdam, ko var lasīt un sajūsmināties par ideju, un tā arī jādara, bet savādāk tas nebija diez ko izklaidējoši.
Pilnīgi pietiktu ar vienīgo stāstu - Tanka, lai viss pārējais jau būtu skaidrs.

L'autobus arrive
Un zazou à chapeau monte
Un heurt il y a
Plus tard devantt Saint-Lazare
Il est question d'un bouton

Bet lasāmi un jauki bija arī Ensembliste un Médical, un, droši vien, vēl kāds.

Es pēdējā laikā lasu nepiedodami maz un vēl mazāk - lietas, ko pati izvēlos.
Šo es neizvēlējos, bet arī neiebildu. Izlasīju pirmo daļu un otrās daļas pēdējo nodaļu. Viss beidzās laimīgi, vairāk nav laika.

Vai, un vēl ko es šodien izdarīju - piebeidzu Aizraujošo Grieķiju, ko nezin kāpēc biju uzsākusi jau pasen, tieši tai brīdī, kad man it kā bija itin aktīvi jāpievēršas obligātajām literatūrām, lai sesiju pabeigtu ar godu.
...

Es atzīstu:
- Mēs visi piedzimstam ar dotībām, kas mums paver iespēju dzīvot tūkstošiem dažādu dzīvju, - un tomēr beigu beigās mēs nodzīvojam tikai vienu. (20 lpp)
- (Mauss, Marcel) Moss parāda, ka daudzas zināšanas ir ķermeniskas un ka tās ir iemācītas, kaut tiek izjustas kā dabiskas. (peldēšana, rakšana ar lāpstu) (34 lpp)
- Ja ir tā, ka zināmas sociālās pamatprasmes jāiemācās noteiktā vecumā, tad nevar secināt, ka mantojums ir svarīgāks par vidi, bet nekādā ziņā nav arī otrādi. (43 lpp)
- ..gandrīz visi ir vienisprātis, ka diezgan daudzas spējas un dotības ir iedzimtas, ka tās variējas ikvienā iedzīvotāju kopienā un ka tās top aktīvas indivīda saskarsmē ar vidi. (..) ...tas nepierāda, ka iedzimtas dotības nav svarīgas, vien to, ka kultūra dāvā mums elastību. (44 lpp)
- (Braten, Stein) ...cilvēki top par cilvēkiem, vien ieraugot sevi caur citiem (46 lpp)
- (Mead, George Herbert) ...bērni attīsta savu identitāti saspēlē ar "nozīmīgiem citiem cilvēkiem" (tie var būt viens vai abi vecāki, lielās māsas vai brāļi utt.) un pakāpeniski veido vispārējos priekšstatus par "vispārinātām citām personām", ko izmantos, sastopot nepazīstamos turpmākajā dzīvē. (48 lpp)
- Nav grūti atgādināt, ka bērni ne tikai zināmā mērā ietekmējas no savu vecāku vides, bet saņem arī gēnu mantojumu. Tomēr ir tikpat svarīgi norādīt, ka spējas un dotības, ko apkārtējie nerosina, top mēmas. (54 lpp)
- Iemācīšanās altercentriskās darbības ceļā, kā to nosauc Brotens, nozīmē iejusties otra ādā, visupirms burtiski, pēc tam virtuāli - iekšējā dialogā. (55 lpp)
- Ja kāds pieder pie minoritātes, viņam visu laiku tiek atgādināta viņa identitāte, bet tas, kurš pieder pie majoritātes, tiek ievērots tikai izņēmums kārtā. (75 lpp)

Win!

Bet tas bija ilgi.
Manas piezīmes.
Galvenie varoņi - Fjodors Pavlovičs Karamazovs un viņa dēli Dmitrijs(1.), Ivans(2.) un mīlulītis Aleksejs(3.).
Karamazovu būtība: baudkāri, ierāvēji, plānprātiņi. + jo jūsu ģimenē baudkāre ir tāda kā slimība.

-Mitja: "Bet iemīlēties vēl nenozīmē mīlēt. Iemīlēties var arī nīstot."
-"Lielākoties cilvēki, pat noziedzinieki, ir daudz naivāki un vienkāršāki, nekā mēs vispār par tiem domājam. Un arī mēs paši."
-"Jūs, mans draugs, nenoniciniet mani: pie mums, Krievijā, dzērāji ir vislabākie cilvēki."
-"Pie mums vēsturiska, dabiska un visvieglāk aizsniedzama bauda ir spīdzināšana perot. Ņekrasovam ir dzejolis par to, ka zemnieks ar pātagu sit zirgam pa acīm, "pa rāmajām acīm." Kas to nav redzējis, tas ir krievisms."
-"... papilnam brīvības un maizes ikvienam ir neiespējama lieta, jo nekad, nekad viņi nepratīs padalītes savā starpā!" true words.
-"pieķeršanās sīkumiem uztrauc nopratināmo."
-"Bet zināt, ka ir saule, - tā jau ir visa dzīve."
-"Daudzi cilvēki ir godīgi tikai tāpēc, ka ir muļķi."

Džīzas, kā viņam atļāva publicēties es vienkārši nesaprotu. Šīs grāmatas izlasīšana būs viens no maniem Hērakla varoņdarbiem, jo tas prasīja 2 mēnešus un vairākkārtēju aizmigšanu trolejbusos. Vienīgais, ka bija jauki bija manifests pašā sākumā, to noteiktos apstākļos varētu arī pārlasīt, un otra lieta bija galvenā varoņa neapgāžamais uzskats, ka sievietes ir briesmīgākās meles, ka nevienu nav spējīgas mīlēt tā, kā to dara vīrieši, pilnībā aizmirsdams, ka tieši viņš bija tas, kurš nekādi nespēja pretoties bordeļu apstaigāšanai, kad bija piedzēries un paspēja veselas 3 reizes iemīlēties pilnībā un pa īstam.
__
{o,o}
|)__)
-"-"-
O RLY?

Lieliskākais, kas bija:
* Neviens neredz pasauli tādu, kāda tā ir pati par sevi. Katram viņa ir savādāks - tāda, kādu to rada vņa dvēsele, kā to apgaismo viņa iekšējie dvēseles avoti.

Nebija nemaz tik slikti, man patika. Kaut arī pats iemesls, kāpēc šī sieviete satrakojās, man šķita maznozīmīgs, tomēr pārmaiņas uz kādām viņa bija spējīga, aukstasinīgā plānošana un prasme atrast cilvēku vājās vietas man šķita apbrīnojama. Nezinkāpēc, domājot, ka tie noderēs, izrakstīju šos citātus:
-"Noslēpumaini drūmas bij šīs lielās acis. No tām raudzījās mirējs bērns un dzimstoša sieviete - viens nelaikā miris un otrs nelaikā dzimis."
-"Patiešām - mēs, sievietes, pieskaņojamies... mums jāpieskaņojas. Tāds mūsu liktenis, tāda mūsu daba."
-"Viņa nevarēja glābties no briesmīga, augoša naida pret šo vīriešu dzimumu! Kā svelošas indes tā piln viņas būtne līdz pašiem matu galiem... Un, kad uz acumirkli aprima, tūdaļ modās atkal."
-"Silts vilnis noskalojis visu nekrietno, kas pielipis dvēselei, visu netīro, ar ko vīrieši kāriem skatieniem un rupjiem aizskārumiem notraipīja miesu."

Māris ir aizgājis. Viņš vairs nezvanīs — ne «pieklājīgā» laikā, ne pusnaktī. Kā raksta viņa jaunības draugs Klāvs: «Paiet gadi, un pēkšņi pulkstenis saka — tik.»

Un es meklēju "Meldijās iešana" reminescences un alūzijas. If only I knew what that means.

Vēl viena grāmata, kuru pati nekādā gadījumā neizlemtu lasīt, bet dzīve piespieda, eh. Diemžēl, tā bija pārlieku līdzīga Poruka Pērļu zvejniekam, ko es diez kā neiemīlēju. Tas pats kuslais sapņotājs, kurš izdomā nezin ko, puķītes šim griboties redzēt un tad sāk jukt prātā, jo izdomā ka ir kļuvis no tām pārāk atkarīgs vai kā, man nedrīkst dot tādus lasīt. Es neuztveru autora domu smalkumu.

Man laikam obligātā literatūra nemaz neliekas kā literatūra, tikai lieta, ar ko jātiek galā, bet, as long as I have no time to choose on my own, šīs grāmatas laikam gan būs vienīgās, ko izlasu, tāpēc jāpapriecājas vismaz par tām. Turklāt, kaut kā taču ir jāatskaitās, kāpēc nekas sirdi sildošs nav izlasīts! Bet atcerējos šo visu es tikaii tāpēc, ka šovakar burtnīciņā pārrakstīju uz papīra driskām uzšņāptos citātus, kas laikam ir mans šīsdienas lielākais sasniegums.
Grāmata. Man būs interesanti, kad Briedis pastāstīs, kāda bija tās slepenā nozīme, jo, kaut arī es visu it kā sapratu, man tomēr ir sajūta, ka tas bij simboliski uztverams darbs. Savādāk, pavisam vienmuļi - zemnieka dēls, dodas uz četrām debesspusēm, visur kaut ko uzzina un beigās nelaimīgs nomirst (it kā).

"Par laikiem, kad viņi abi - Dievs un dzejnieks - vēl bija mazie bērni."
Tieši tā. Šī grāmata nekādi nerādīja Ziedoni kā latviešu dzejas pīlāru, drīzāk kā kausli un iemīlējušos vai aizlasījušu skolnieciņu, bet ne kā dzejnieku. Tomēr to varēja just - visi teikumi bija pabeigti, noslīpēti, kurš katrs tā nevarētu. Katrs pasaka kaut ko savu, kas kopā veido stāstu, ļoti niansētu. Tas brīžiem jan likās tā nesaistīti, tomēr atzīstams par labāko veidu, kā rakstīt, neizplešoties kopotajos rakstos. Es ceru, ka to visu galvenokārt bija darinājis Ziedonis, un Ikstena šai brīdī nedarīja neko nozīmīgāku, kā sekretāres pienākumus.
Secinājumi - jāiet uz jrt 'Ziedonis un visums', viņš tomēr ir foršs. Un es gribu redzēt ēzelīti Porfīriju Piknikekspromtum Pontefilando.

Hamsuns - 'Augusts - pasaules braucējs.'
- "tas man uz mūžu palika."

Ko tu dabū, to tu pazaudē.

Divas lietas, labas lietas, kad pirmajā reizē laukos atradu šo grāmatu un gribēju to izlasīt, tad jau pēc dažām lappusēm pazaudēju, bet šoreiz gan es to nosargāju un izlasīju līdz galam. Un man ļoti patika. Es itin jauki varētu identificēties ar Feridi jo viņa bija gluži manā gaumē, varbūt vienīgi labāka, bet tieši tāda kāda es gribētu būt. Un tad vēl viņas mīlestība pret Ķamrānu... tas bija sasodīti jauki! Un man ļoti patika visi viņu vārdi, tik smieklīgi neveikli - Ferides hanime, Ķamrāna bejs, Munise... Vienkārši ļoti jauki, bez izskaidrojuma. Un jā, es taču gandrīz beigās arī raudāju! Tas gan vairāk atkarīgs no vispārējā noskaņojuma, bet tomēr!
Ganrīz vai jāieliek tāda arī savā grāmatplauktā.

Man gan vajadzēja to lasīt franciski, bet Vita to nezin kāpēc bija izņēmusi no bibliotēkas un es nenoturējos. Tā tēma laikam ir dikti populāra - vai kurtizānes spēj mīlēt? Mulenrūžā tak bija tas pats un arī vēl kaut kur, tagad nevaru atcerēties. Bet nu šai grāmatai noteikti ir lielākas tiesības uz pirmavota statusu. Galvenā varone ir Margerita Gotjē un viņas mīļotais - Armāns Divāls, abi tādi nelaimīgi Romeo un Džuljeta, kuriem ļaunie apstākļi un radinieki neļāva būt kopā. Un vēl interesanti, tas kā franču aristokrātija dzīvojusi, viena pati kurtizāne, ko uztur tikai mīļākie, gadā tērē simts tūkstošus franku un mazāk nespēj. Vispār, neviens nedrīkst tērēt mazāk, kā viņa līdzekļi atļauj, tikai vairāk, savādāk apkārtējie sāks smieties, ka nabadziņš bankrotējis. Bet nu vispār, jauka, romantiska grāmatiņa par mīlestību.

Turpinot atzīmēt nekam nederīgās grāmatiņas, ar ko es tērēju savu laiku - šoreiz es izlasīju šo Žaklīnas Vilsones meistardarbu. Tas būtībā bija visai nevērtīgs, kaut arī lasot izklaidējošs, un tā vienīgās vērtības bija šis tas par dvīņu filosofiju un pieaugušā, kurš ienāk ģimenē, rīkošanās shēmu, lai panāktu, ka svešie bērni viņu pieņem. Tas gan mani vienmēr šādās grāmatās pārsteidz - kā var tik gudri rīkoties un nezaudēt veselo saprātu?

Es laikam izlasīju šo Marka Krika grāmatu tikai tāpēc, ka man patika noformējums un ilustrācijas, bet pati grāmata man šķita pārāk aizdomīga lai patiktu. Sanāk, ka viņš vienkārši cenšas atdarināt to visu autoru stilu un lasītājam būtu jānotic, ka tas ir ļoti labi izdevies? Nu, tad jau es arī varētu rakstīt grāmatas. Vispār jau interesantāk laikam būtu bijis, ja es tiešām būtu lasījusi kaut ko no tiem visiem autoriem. Katrā ziņā neviena no receptēm man nelikās gana aizraujoša, lai pamēģinātu, kaut arī lasīt recepti "Pildīti cāļi bez kauliem Marķīza de Sada gaumē" bija visnotaļ uzjautrinoši un tā Justīne bija sanākusi tieši tik pat bezcerīgi kusla kā oriģinālā. Bet tā drīzāk atgādināja parodiju - kā var ģībt no šausmām, skatoties kā tiek pildīti cāļi?
Es nenožēlotu, ja nekad šo grāmatu nebūtu atvērusi, bet tomēr to izlasīju, jo man būtu bijis pārāk grūti iesākt un nepabeigt.

Man ir tik sasodīti neko negribošs noskaņojums, ka pat palasīt nebija spēka, tā nu es staipoties pa gultu atcerējos par brīnišķīgo, bet jau aizmirsto e-bibliotēku. Kaut arī es parasti aizmiegu klausoties tos stāstus un sajūta arī nav tik personiska kā lasot, tas bija vienīgis uz ko biju spējīga. Pāris random darbiņu paklausīšanās līdz apstājos pie Čehova "Cilvēks futlārī".
Ņemot vērā, ka tas, šķiet, bija pirmais Čehova darbs, ko noklausījos līdz galam, atļaušos izvirzīt teoriju, ko vēlāk pārbaudīšu, ka viņa talants ir detalizēti apraksti un dīvainas personības. Bet šis stāsts man nepatika, nē, jo Beļikovs bija tieši tāds cilvēks, kādi mani biedē,un man ir ar tādiem bijusi saskarsme, tāds kam vienmēr taisnība un kas visu dara pareizi, tāpēc gandarījumu sniedza vien nobeigums - viņš savu vietu atrada zārkā, drošā futlārī, kur arī pats jutās vislabāk. Labi viņam, labi man. Ā, vēl smieklīgi, ka viņam redzēt cilvēkus, kas brauc ar velosipēdu, šķita nepiedienīgi, trakāk vēl būtu tikai "staigāt uz galvām", lai kā tas būtu iespējams, un tad šis šausminošais skats laikam arī bija viņa beigu sākums.

Vai, es pavisam aizmirsu, ka šodiem pieveicu šo Ikstenas garadarbu un tas jau arī par kaut ko liecina... Recenzijās jau viss pateikts un arī es pārlieku augstās domās nebiju. Vēl jo vairāk spriedumu par šo grāmatu izteica tās ievadfrāze - "Kad rakstīju šo grāmatu, dzīvoju salā." Un viena. Ko gan citu varēja gaidīt no šāda gardarba? Tomēr ko nu par slikto, padomāsim par labo. Tā tomēr ir Ikstena, tāpēc pat ne pārāk veiksmīgā sižetā viņa nevar pilnībā noslāpēt savu prasmi apieties ar vārdiem. Un smieklīgi, šķiet, ka arī viņai angļu valoda sāk uzmākties gluži tāpat, kā tā moka mani. Jeb tas ir kāds smalks augstās literatūras triks, kas mani nesasniedza. Būtībā, es nesapratu, kāpēc to lasu, laikam jau gribējās pabeigt, tas arī viss.
Mīlestībai nav robežu.

Un tikko, berga bazārā uz soliņa es pabeidzu arī Oņeginu - grāmatu, ko apņēmos izlasīt jau janvārī, skatoties tieši šim darbam veltīto un lielisko Borisa Eihmana baletu. Tie bija divi zaķi - arī ar Puškinu es jau sen gribēju iepazīties, un jāatzīst, ka viņa stilam nav ne vainas, tas ir pat asprātīgs (it kā mēs drīkstētu riskēt teikt ko citu. un tomēr, man patika). Nu jā, bet sižets gan tāds dīvains - tipiskā mīlestība no pirmā acu skata, kas gan ir vienpusēja un uzreiz jau traģiska bezcerība un nabaga Tatjana Larina, nolaižoties pavisam zemu, sper pirmo soli un raksta vēstuli, kas tajā laikā bija kas sievietei neiedomājams, kā m. ikreiz mīl piebilst šī darba kontekstā. Tad vēl nesakarā kāds tiek nošauts, tad Taņa apprecas ar citu un nu ir nabaga Žeņuškas kārta bezcerīgi mīlēt, jo, kā viņam teica Taņa:
"Es mīlu jūs (kādēļ gan liegties),
Bet mūžs mans citam pieder nu,
Nekad es viņu nevilšu."
Viņiem gan patīk visu sarežģīt! Bet ko gan es gribu, pietaupies "Romeo un Džuljetai"!

Es beidzot izlasīju to oriģinālvalodā un man tā patika DAUDZ DAUDZ labāk! Nu es beidzot saprotu tos cilvēkus, kas stāstīja, ka Alises piedzīvojumi ir brīnišķīga grāmata, kas liekama mīļāko plauktiņā. Tā bija pat smieklīga! Mans iespaids krasi atšķirās no izjūtām šo grāmatu lasot bērnībā un latviski, kad tā likās drīzāk garlaicīga ne smieklīga un dzejoļiem vispār bij jāšķir pāri. Tagad man bija žēl, ka tā ir tik īsa! Ir lietas, ko nevar iztulkot.
Un vispār, nonsense is my thing.
Manu sajūsmu vēl vairāk raisīja fakts, ka saskaņā ar baumām, Kerols to sarakstījis ar lucid dreams palīdzību, kas ir lieta, ko es visnotaļ gribu iemācīties. Mani aizvien vairāk garlaiko, ja ne biedē mani groteskie sapņi.

Ar m. mēs devāmies episkā ceļojumā uz jūru, as aizkavējās par ~10 stundām un saruka līdz gājienam uz alfu un dīvainu ezereli kaut kur Juglā. Protams, ka es esmu pret peldēšanu šādās vietās, bet es jutos ļoti laimīga krastā, atspiedusies pret koku, kas dod ēnu, bet sauli arī neaizsedz, un lasot. Un mani netraucēja pat krievi, kas dažreiz nāca runāties. A perfect day for banana fish or finishing cat's craddle. Grāmata, ko es iesāku nejauši, jo tā bija pieejama un kas mani piespieda sevi gana ātri pabeigt. Secinājumi - es varētu būt bokononists un kaut kur noteikti jau biju dzirdējusi ideju par pēdu saskaršanās profilaktisko nozīmi cilvēku saskarsmē un ledus-deviņi ir viena biedējoša lieta, bet trakie zinātnieki ir forši. Un atkal jau slava tulkotājam, bet pie dzejolīšiem gan laikam Belševica piestrādājusi.

Kas ir granfalons, to jums bez vārdiem rāda
Gaisa baloniņš košs, kad tam novilkta āda.