Sieviete (Andrejs Upīts)
« previous entry | next entry »
Nov. 29th, 2010 | 11:59 pm
Nebija nemaz tik slikti, man patika. Kaut arī pats iemesls, kāpēc šī sieviete satrakojās, man šķita maznozīmīgs, tomēr pārmaiņas uz kādām viņa bija spējīga, aukstasinīgā plānošana un prasme atrast cilvēku vājās vietas man šķita apbrīnojama. Nezinkāpēc, domājot, ka tie noderēs, izrakstīju šos citātus:
-"Noslēpumaini drūmas bij šīs lielās acis. No tām raudzījās mirējs bērns un dzimstoša sieviete - viens nelaikā miris un otrs nelaikā dzimis."
-"Patiešām - mēs, sievietes, pieskaņojamies... mums jāpieskaņojas. Tāds mūsu liktenis, tāda mūsu daba."
-"Viņa nevarēja glābties no briesmīga, augoša naida pret šo vīriešu dzimumu! Kā svelošas indes tā piln viņas būtne līdz pašiem matu galiem... Un, kad uz acumirkli aprima, tūdaļ modās atkal."
-"Silts vilnis noskalojis visu nekrietno, kas pielipis dvēselei, visu netīro, ar ko vīrieši kāriem skatieniem un rupjiem aizskārumiem notraipīja miesu."
-"Noslēpumaini drūmas bij šīs lielās acis. No tām raudzījās mirējs bērns un dzimstoša sieviete - viens nelaikā miris un otrs nelaikā dzimis."
-"Patiešām - mēs, sievietes, pieskaņojamies... mums jāpieskaņojas. Tāds mūsu liktenis, tāda mūsu daba."
-"Viņa nevarēja glābties no briesmīga, augoša naida pret šo vīriešu dzimumu! Kā svelošas indes tā piln viņas būtne līdz pašiem matu galiem... Un, kad uz acumirkli aprima, tūdaļ modās atkal."
-"Silts vilnis noskalojis visu nekrietno, kas pielipis dvēselei, visu netīro, ar ko vīrieši kāriem skatieniem un rupjiem aizskārumiem notraipīja miesu."