Dienas prieciņi - Post a comment

Es šodien sķērsojot ielu gandrīz notriecu skrienošu policisti, jo atkal jau izveidojās tā jaukā situācija, kad viens skrien uz vienu pusi, otrs griež uz to pašu, tad abi kā sarunājuši, vienlaicīgi metas uz otru pusi, un tad vai nu apstājas, va saskrienas. Mēs apstājāmies. Bet pēc tam es braucu un domāju, vai tik bieža šadu situāciju izveidošanās ir tikai mana nenormālība, vai arī tā gadās arī citiem velosipēdistiem? Katrā ziņā manēžā jājot, man arī šito vienmēr pārmeta, ka pārāk vēlu izrādu, uz kuru pusi došos.
Un tā domājot, es saskrējos ar puisīti skeitbordistu, jo abi, viens otru neredzot, centāmies izspraukties pa šauru taciņu, ko visžēlīgi mums bija atvēlējuši uzvalkoti kantoržurķi. Puisītis pēdējā brīdī nolēca no skeita un inercē paskrēja uz priekšu, bet mans velo ņēma visu smagumu uz sevi un atsita dēli. Tajā brīdī vienīgais, par ko es priecājos, bija tas, ka puisītis ir dzīvs un neapskrambāts, un es varu turpināt ceļu. Tālu gan es netiku - priekšējā riepa bija izlaidusi garu. - LS 3,30. Iekšējais žīds ir neapmierināts, tomēr lielu šoku šī situācija man neradīja.
Es noteikti esmu ļoti neapdomīgs braucējs, un man vispār nevajadzētu ļaut rādīties uz ielām, bet starp citu, abas augstākminētās personas sadursmes brīdī runāja pa telefonu.