Dienas prieciņi - Post a comment

Šodienas jauno literātu skola bija visai jauks pasākums, sākot jau ar to, ka to apmeklējot varēju izvairīties no kāda cita, nepatīkamāka pienākuma. Kaut arī izrādījās, ka tas patiesībā bija slazds un mums tika aktīvi reklamēta humanitāro zinātņu fakultāte, kas vēl nesen bija moderno valodu fakultāte. Un es kārtējo reizi pārliecinājos par to, cik daudz man vēl jāmācās, sākot jau ar elementarāko komunikāciju un beidzot ar visu to gudro vārdu lietošanu. Prieks klausīties, kā apkārtējie apspriež Vērdiņa dzejoļu sintezēto intertekstualitāti un heterogenitāti, kamēr man ir grūti pat atvērt muti lai sāktu runāt. Nezinu, kurā brīdī to palaidu garām, bet es nespēju tā vienkārši, bez uzaicinājuma pārtraukt citus un sākt skaļi klāstīt savu viedokli. Nu ja, elementāras lietas, bet tās jau ir visgrūtākās.

Bet pēc tam es imitēju zpd runas mācīšanos un vēl vēlāk gāju potēties, kāda laime! Tagad es tur iešu bieži, bet vispirms vēl jāpārbauda, vai es slepeni neslimoju ar B hepatītu un ja ne, tad vēlāk vispār neslimošu. Un pēc tam bezatbildīga klīšana pa Alfu, tomēr neko jēdzīgu neizdarot. Šobrīd man vajadzētu mācīties valsts zpd konkursam runu, lai absolūti neizgāztos, bet es nu nezinu kā būs... Jātur īkšķi! Un jāsveic skolotāja, ka viņa mani izturēja un palīdzēja to visu uztaisīt...