Dienas prieciņi

Sou, kā gandrīz vai kulturāls cilvēks, es jau otro ceturtdienu plkst.19:00 atrados filharmonijā, šoreiz, lai noklausītos norvēģu kamermūzikas koncertu 'Dziesmas fjordu klintsgalā'. Man bija ielūgumi pirmajā rindā un visideālākajā vietā - tieši pretī flīģelim un, guess what, guess what, who was sitting next to me?
Vestards Šimkus.
Tas pats uz kura koncertu šajā pašā zālē es biju pagājušonedēļ.
Ain't that amazing? Viņš, viss tāds izgludinājies un sasmaržojies, un es, uzvilkusi nezin ko pirmo no skapja, nekrāsojusies un ne jau nu ideāliem matiem. Ģeniāls publikas sastāvs. (bet bet bet es līdz pat pēd.brīdim pat nezināju, vai tikšu).

Kas attiecas uz koncertu, man ļoti ļoti patika, kā jau vienmēr, esot tik tuvu. Saturam nav nozīmes, nozīme ir maksimālai klātesamībai. Tas ir ģeniāli, visas mūziķu saviebtās sejas izteiksmes, tenora sprauslāšana, sarkans spīgulītis uz viņa žaketes, putekļu mākonītis, kas paceļas no krēsla, kad, to paceļot, tam nokrīt atzveltne...

Vēl šodien man bija jāapmeklē Kazanovas orķestris, man beidzot ir priekšstats, un tas bija tieši tas, ko es gaidīju. Bet ha, es nemaz netiku iekšā un tomēr, man tagad būs viedoklis.

Mana šīsdienas sūtība bija vest Ed. uz šo konceru. Un vairāk neko es nepaspēju.
Bet koncerts bija garš - 3 stundas, un pirmajā daļā Ed. aizmiga un man arī ļoti nāca miegs, pilnīgi žēl, ka gulēt publiskā vietā ir pret maniem principiem.
Otrā daļa, savukārt, nebija tik miegaina, bet visi mums apkārtsēdošie pēc katras dziesmas beigām skaitīja, cik vēl palikušas. Kad pēdējā dziesma izskanēja, visi metās uz izeju, pat nesagaidot, kad mākslinieki nokāps no saktuves.
M. otrā istabā svinās ar saviem draugiem, bet es gaidu, kad iekšā parādīsies trusis. Vēl nav.

"Ziniet! Vislabāk es gribētu būt trusis. Es gribētu, lai mana pasaule beigtos ar pēdējo garšīgo pieneņu lapu. Bet kādam ir labpaticies manu truša būtību sabojāt ar vienu lieku rievu manās smadzenēs. Un tā nu es allaž iekuļos nepatikšanās, aizklīstot pārāk tālu no pļaviņas, kurā man atļauts ganīties! It kā jau mierīgi varētu pateikt nē, viss, pietiek, tepat jau ir labi un ērti. Bet tad es paskatos un pārējām trušu dvēselēm, un man ļoti gribas viņiem pastāstīt par lieliskajām meža zemenēm, kas aug tur, aizliegtajā mežmalā. Par vilkiem, lāčiem un pūcēm, un nātrēm, kas tiek cauri tavam biezajam un labi aprūpētajam kažokam.
Tā nu mēs, trušu kopiena, te dzīvojam un satraucamies par tukšo ledusskapi un basajām kājām rudenī, līdz dienai, kad Lielais Saimnieks tur, augšā, mums maigi apgriezīs sprandu un mūsu ādas izmantos jaunu pieneņu audzēšanai. Bet man, mīlīši, gribas saprast- kas ir tā nagla pakaļā, kas liek manai truša būtībai bāzt galvu katrā žoga caurumā aiz mūsu leknajām ganībām? Tik daudz reižu ir dabūts pa seju, bet- vienlaga! Ticiet man, meža zemenes ir daudz vērtīgākas par uzdauzītām acīm un pāršķeltu lūpu!" Freimanis

Mission completed!
Koncerts bija brīnišķīgs un pilns emociju. Tik tiešām un diemžēl - dažādu. Bet Mika ir brīnišķīgs un es ceru, ka kāds man atgādinās so brīnišķīgo pēckoncerta sajūtu, kad nākamreiz gribēšu slinkuma dēļ neiet...
Es ceru, ka mēs viņam arī patikām.