Dienas prieciņi

Uff, beidzot es darbā ieminējos par to, ka varētu doties erasmusā, un reakcija bija vairāk nekā labvēlīga. Galu galā sev visvarīgākā taču esmu es pati, vai ne? Bet, sasodīts, cik daudz laika tam vajadzēja!

Es nenožēloju, ka mani aizveda uz brāļu kapiem. Tur bija patīkama tumsa un daudz daudz svecīšu. Mēs atkal bijām kopā ar skudrām, un mums bija līdzi arī savas svecītes. Pats jaukākais bija vērot vecākus ar bērniem, kā viņi neveikli centās uzsvērt šīs vietas svarīgumu, kā kāds tēvs savam mazajam tā kā negribīgi šķiroties no vārdiem teica, ka daudzi no šiem karavīriem cīnījās kopā ar viņa vectētiņu.
Dīvaini, cik spēcīgas ir tradīcijas. Pilnībā neizskaidrojami tie latvieši ik pa laikam savācas kopā un liek visur svecītes.

Šodien, protams, bija atbraucis Agris, un, pēc svētku vakariņām mēs devāmies uz centru. Ar mašīnu, par laimi, un vakara vislielākā jautrība bija meklēt brīvu vietiņu Rīgas ielās. Starorīga izpēti mēs sākām ar Berga bazāra izpēti, kur tieši man klāt pienāca LMT darbinieks un uzdāvināja fluorescento stienīti, bet citi mums piešķīra LV karoglentītes un konfektes. Tad mēs satikāmies ar skudrām un kopā devāmies uz Vērmaņdārzu, kur bija vakara labākais - gaismas strūklakas. To mēs novērtējām, tāpēc skatījāmies veselas 3 reizes, bet tad pieļāvām kļūdu un nolēmām virzīties uz salūtu. Tur mūs tā grūstīja, ka pievērsties salūtam nebija iespējams, turklāt vēlāk vēl priekšā nostājās vecāki ar saviem augstu paceltajiem mazajiem pilnībā aizsedzot skatus. Ai, nemaz ne baudāmi. Tāpēc - atpakaļ mājās pie gardumiem.

Eu, nē, tiešām, kā var mājās no nekā būt tik ātrs internets?

Jēziņ, es kaut kā maģiski esmu mājās atnesusi internetu! Katrā ziņā tas ir neko nepieslēdzot datoram un neizmantojot nekādas pieslēgumparoles vai modemus..
Lieliska iespēja atzīmēt gadījumu ar kaķīti. Mums pie mājām ir balts kaķīša dzirnaviņu kaķītis, kas izskatās neizsakāmi nošņurcis un pamests. Agrāk man likās, ka vinš pieder pirmā stāva kundzītei, bet nu jau viņa ir mirusi, bet kaķītis vēl aizvien tur ir un es nesaprotu, vai viņš ir izmisis gaidošais dzīvnieciņš, vai arī tomēr pieder kādam citam. Šā vai tā, aukstos novembra vakaros baltiem kaķīšiem nebūtu jāsēž uz ielas, tāpec es nolēmu viņu uzmundrināt, vismaz paēdinot. Viņš no manis baidījās, bet tagad es zināšu viņa preferences - parasta nekāda gaļa, nevis kūpinājumi. Brīnumaini, bet lai kā es būtu pret, tieši šovakar mums, par laimi, mājās bija plaša gaļas izvēle.

Par spīti visam, šodiena tika nolemta kā velodiena. Nekas nav lieliskāks par to sajūtu izbraucot no mājas tik vēlu, ka atgriezties vairs nebūtu labi, un saprast, ka svārciņi ir drusku par īsu...
Vēl, es šodien redzēju satriecoši skaistu Jan Jansson velosipēdu. Ak, es gribētu personīgo veloparku!
Un, es vēlētos reiz saprast, kas man patīk. Pašlaik es vēroju šaubīgas noslieces uz uzņēmējdarbību, psiholoģiju un arhitektūru, bet kā lai saprot? Un kāpēc, ak, kāpēc, es mācos to, ko mācos?
Bet jā, veltīt visu savu dzīvi mazo pilsētas muižiņu atjaunošanai, kļūt par arhitektūras Darelu, cik gan grūti tas varētu būt?

Pēc īsas sarunas ar apsargu uzzināju, ka viņam ir garlaicīgi, un gribētos ko latviski palasīt. Tobrīd viņš lasīja karti, un ne jau pirmo reizi. Savukārt trolejbusā kāda sieviete meitai mācīja angļu valodu, sarežģīto konstrukciju 'shī has got fēr hēr'. Dažreiz man patīk cilvēki.

Šodien es pēc ilga laika gāju pa Ģertrūdes ielas beigām un skatījos apkārt kā bērns. Tas ir tik ļoti, ļoti interesanti, ka varētu paņemt brīvdienu un vienkārši klīst pa reti apmeklētām ielām. Teorētiski, ārzemēs vajadzētu būt vēl interesantāk, bet man šķiet, ka daļu no šarma visam piešķir tas ka tas viss ir savs un tepat mājās.

Ak, jā. Vēl es šodien redzēju šo. Neko nejutu.

Ja kādreiz, kad es varēšu teikt: "Kad es augu..", man kāds lūgs dot padomu, es teikšu - naudas lietās lieto vairāk kā vienu smadzeņu rievu, jo, ja kaut ko sapisīsi, pats arī atbildēsi. Jo fak, fak, fak, es to nedarīju, un es nezinu, vai eksistē naudas atprasīšanas mehānisms, ja līgumā norādīts mazāk, nekā vajadzēja.

Kā. Es. Varēju. Aizmirst. Ka. Ir. Kaut. Kas. Tik. Laimīgs. Kā. Louis. Armstrong. ?.

Šodien BIJA jānoliek svecītes.Man ļoti negribējās, jo jau krietnu laiku es vairos no šādiem pūļiem zinot, ka kādu noteikti satikšu, bet vajadzēja. Un protams, ka es redzēju Margrietu, un varbūt vēl kāds redzēja mani, bet es tomēr to izdarīju.

Ai, ai, ai, tikko piedzīvoju to, ko dēvē par blue screen. Tas neliek mīlēt windows, bet, mīlīši, visas tehnoloģijas, nonākušas pareizās rokās, gļuko. Arī macintosh lielu piepūli neprasa, proved.

Kā jārīkojas satiekot cilvēkus no iepriekšējās dzīves, kas atpazīstami vizuāli, bet ar kuriem ne reizi nav runāts?

Agrāk bija dabiskā atlase, un tas bija jauki un saprotami. Tagad ir formālā atlase, un cilvēks pat nesaprot, ka viņu čakarē, līdz ir norakstīts.

Balodis drīzāk aizrīsies un nosmaks, nekā dalīsies ar komrādiem.

Avé César! Morituri te salutant!

Nē, tā nevarēja būt mana mūzika, tādas dziesmas ir ārpus mana uztveres loka, vienīgā, ko atpazinu, bija chivava, un tas raksturo pārējās. Tas bija kaimiņš, un es nesaprotu, kāds viņam prieks celties pus9os, lai testētu sava mūzikas atskaņotāja maksimālās iespējas. Nu labi, saprotu, mēs viņu ierobežojam vakaros, viņš cer, ka rītā neviena nebūs mājās. Bet cilvēkiem jau nekad nav labi.

Pilnībā salasīti, bet mēs devāmies uz alfu kā viena liela un laimīga ģimene, kādas man nekad nav bijis - milzīgi garš Agris, Irēna, es un Eduards. Sajūta ir tāda... pilnīga.
Nepierasti.
Nu, un labāk vēlāk nekā nekad.