Dienas prieciņi

Šodien BIJA jānoliek svecītes.Man ļoti negribējās, jo jau krietnu laiku es vairos no šādiem pūļiem zinot, ka kādu noteikti satikšu, bet vajadzēja. Un protams, ka es redzēju Margrietu, un varbūt vēl kāds redzēja mani, bet es tomēr to izdarīju.

Kā jārīkojas satiekot cilvēkus no iepriekšējās dzīves, kas atpazīstami vizuāli, bet ar kuriem ne reizi nav runāts?

Šodien biju uz pirmo vienīgo lekciju mi. Un sevi pilnībā nepārsteidzu - ne ar vienu nesasmaidījos un nesačavojos, kaut gan ai, kā vajadzētu. Nesaprotu, kas tas par muļķīgu refleksu ieraugot kādu 1/2pazīstamo, uzlikt blind skatienu? Nav brīnums, ka tādi pusītes viņi arī paliek.
Vēl, es šodien tur redzēju vismaz trīs personas no ex-skolas, kam tur nebūtu jāatrodas. Kas, viņi arī tagad te mācīsies? Apžēlojieties, es jau tā jūtos nožēlojami, ka viņus nepazīstu!

Pateicoties darbam esmu pievienojusies twitter un facebook, turklāt man ir administratoriskas tiesības.
Vēl viena iespēja, kā justies nožēlojami - man nav draugu, ko pievienot vai kam sekot.