Dienas prieciņi

After work, I had a real fun following blood trails. Vai arī tās mani pavadīja vairāku kvartālu garumā, tad mēs šķīrāmies.
Citur arī bija asiņu pēdas, izskatās, ka pilsētā vakar visi viens otru apkāvuši.

Cenšoties neņemt vērā nepārtrauktu nožēlojamību, es šodien priecājos par skaistajām vietām pa ceļam uz mācībiestādi. Es varētu izveidot īpašu fotoblogu. Es jau iztēlojos, cik brīnišķīgs un oriģināls un blablabla tas būs, bet realitātē pietiks ar to, ka kāds uz mani ne tā paskatīsies, lai kadrs tiktu uzņemts nevis tā, kā vajadzīgs, bet no parastā tūristu rakursa. Tas tā.

Vēl es atklāju, ka ejot cauri centrāltirgum uz priekšu, tālāk tirgus turpinās. Uz pirms 10 gadiem pilnīgi noteikti, preces arī tās pašas. Viss ir ekstra noplucis un pamests, bet dzīvs. Bet ārā, tieši pretī izejai - noparkots melns poršs. Valdzinoši.

Pasaule ir pilna ar likumiem.
Rule 34
If it exists, there is porn of it.

Šodien es biju tik bezgala nelaimīga, ka man bija brīvs laiks, un nebija pat iebildumu kaut ko ieēst, bet itin nekas jau zināmais neuzrunāja. Pavisam nekas visā plašajā rimi un arī tuvāko ēdiestāžu ēdienkartēs.
Tad es satiku An&Ed un viņi tieca, ka labākā vieta kur ēst ir ēdnīca "Ēdnīca", jo pat tad ja tur nekā nav, kas nav nekas neparasts, tad var iet lejā uz alu, kur gan būs lēna apkalpošana. Anywayz, rīt, tātad uz turieni.
Bet es gribu atrast arī pati savu īpašo vietu, kas mani nekaitinātu un nebiedētu.

Ak. Filosofija man liek justies tik stulbai.
Bet, ja padomā, lielākā daļa zinātņu, ja iedziļinās, man liek justies stulbai.
Kas man neliek justies stulbai? Labs jautājums.

Izskatās, ka randiņiem onlainā ar Džei beidzot būs jāpieliek punkts. Draugiem.lv ne tikai vairs nav modē, bet nav arī lietošanā.
Turklāt, vai var krist vēl zemāk, nupat jau pagājis vairāk kā gads.

Tieši šodien man bija totally bad hair day, un, prieks, kur tu rodies, tieši šodien a. god. RS darbiniece nolēma, ka mani vajadzētu fotografēt, lai nomainītu iepriekšējo pretīgo fotogrāfiju.

Šodien man bija Tobiasam jāizrāda advertaismenta iespējas manāmāciestādē, un un un dienas beigās lapiņa jau bija sapluinīta.
Bet fak, kāpēc es nespēju noturēt sakarīgu sarunu pat puspieturas garumā?

Ā, jā, šorīt braucot uz mācībiestādi, man priekšā apsēdās divi puisīši. Kā gan lai neklausās, ja viņiem ir tik spiedzīgas balstiņas?
Tātad, saruna par bastošanu. Puisītis B kautrīgi atzinās, ka vienu reizi ir bastojis, bet A lepni teica, ka tad, ja viņš bastos, viņam būs mājas arests. Un viņa mamma uz viņu kliegšot un lamāšoties. Pusīts B gribēja zināt, vai puisītis A arī jau lamājoties, uz ko viņš atbildēja, ka nē. Bet tad, kad viņš izaugs, viņš atriebsies savai mammai par visu, kas viņam bija jāpiedzīvo bērnībā.
[nudien, es nezināju, ka mūsdienās kāds lieto šāda veida izteicienus, kas vairāk iederētos 19.gs. grāmatā, ko tobrīd lasīju]
Tad bija viņu pietura, pusītis B nervozi skatījās skolas logos un secināja, ka visi jau stāv kājās, un tūlīt sāksies stunda, bet puisītis A ar cietēja izteiksmi sejā pagāja skolai garām un nostājās pie luksofora.
Man liekas, viņš šodien skolā nebija.
Un no mātes soda nebijās, ak māmulīt, kā gan tas var būt?

Précoce (100e à 400e) et la moyenne (400e - 800.g.) détectés dans les tribus tard Age du Fer formant le début. Ces tribus différaient avec les outils, les bijoux les techniques de fabrication et des traditions funéraires. Sur le blanc ancien appelé letton, lituanien et ancêtres prussienne, qui vivait près de la mer Baltique est principalement ce qui est maintenant le letton et le territoire lituanien. La désignation «blanc» est entré en usage que dans 1845ème année. Les anciens Romains appelé Aiste blanc. Cependant, nos ancêtres, non pas pour nous nedēvēja Aiste, ni blanc, mais partagent un certain nombre de tribus avec des noms différents. Territoire de la Lettonie a vécu austrumbalti (Latgale) et rietumbalti (Semigalliens qui et Selonians).
Nation lettone formé 13 - 16. siècle, la fusion de quatre personnes de race blanche:. qui, Zemgalians sēļiem, Latgaliens.

Ak dieniņ, cik nožēlojami - ārā lija(noskaņai), es gulēju gultā, un domāju, ka man nav ne mazākās vēlmes celties un izdzīvot šodienu, un arī pirmdienotrdientrešdienceturtdienpiektdiensestdien es neredzu neko, kas sajūsmā liktu lekt ārā no gultas.

Āā, es tagad iziešu ielās, un, kad atgriezīšos, man šķiet, mana dzīve būs par vēl kādu papildekstrapienākumu bagātāka.

Cik pretīgi pamostoties uzzināt par kāda nāvi.

Šodienas lielākā dilemma - vai dzert karsēto pienu vai arī zemeņu pienu? Beigās es izvēlējos sauso pienu. Ak, tā ir atsevišķa apsēstība!
Bet vispār man bezgalīgi patīk garšīgi dzert un tas saistās ar laimes sajūtu. Diemžēl, šim vārdam ir divas nozīmes, un es nevaru tikpat lepni kā Vika, kam garšo ēst, paziņot, ka man patīk dzert, jo visi to, sasodīts, pārpratīs.
Un ja man pietrūkst mājas, tad es to izjūtu kā pēkšņas, nepamatotas slāpes.

Un vēl, visi aizbrauca projām izklaidēties, and I own da house. I'm going to have a party and all my imaginary and/or crazy friends are invited.

Šodien mēs bijām ēst kebabus. Man šķiet, es kebabu ēdu pirmoreiz, bet pat bez pieredzes jāsaka, ka šis diez vai bija izcils kebabs. Un tomēr, tur bija daudz ēdāju un jo īpaši vīriešu. Tieši vīriešu. Visapkārt vieni vienīgi vīrieši, tik vīrieši vien.

Kad es spēlēju klavieres un saku kaut ko no sērijas: "Staccato vienmēr ir bijis mans netalants," tad Tate mani apklusina un saka, ka tā nedrīkst un jāsaka: "Man viss sanāk." Bet es nevaru, man fiziski riebīgi šitik diametrāli pretēji savām domām runāt.
Bet vispār tur kaut kas ir.

Mani skumdina ka es tikai tagad, kad tas vairs nav vajadzīgs, atklāju īpašo vietiņu, kur varētu netraucēti pusdienot ārā bez traucējošiem garāmgājējiem un sludinātājiem.

Šodien sieviete man blakus trolejbusā lasīja e-grāmatu. Stulbā tehnika.
Ja tādas nebūtu, man šķiet, manas masloviskās vajadzības krietni vien reducētos. Man vajag iegādāt strādājošu telefonu, portatīvo, un es pat ar prieku varētu sākt lasīt annas kareņinas un karus un mierus, ja vien līdzi nebūtu jānēsā blāķi teksta. Un tējkannu. Papildus tam - bezgalīgs riebums lasīt visu tehniku specifikācijas un veikt salīdzinājumus.
Oh, happy days are coming.

Nu labi, es bēdas neslīcinu ēdienā, es eju sevi nodzīt, esmu taču mazohiste. Nebiju vairāk kā gadu braukusi ar skrituļslidām, bet vakarā izdomāju, ka vajag. Bravo, es joprojām to māku darīt, sanāk arī atmuguriski un visādi krusteniskie, bet pirmajā reizē jau nevajadzēja. Nevajadzēja uz maksimālo braukt trīs apļus, kaut arī jau bija tumšs. Tā manas kājas nesāks mani mīlēt vairāk. Un es brīnos, kur ir mans pašsaglabāšanās gēns, vai tad man nebūtu jābaidās vienai naktī būt mežā?