Dienas prieciņi

Eu, nē, tiešām, kā var mājās no nekā būt tik ātrs internets?

Jēziņ, es kaut kā maģiski esmu mājās atnesusi internetu! Katrā ziņā tas ir neko nepieslēdzot datoram un neizmantojot nekādas pieslēgumparoles vai modemus..
Lieliska iespēja atzīmēt gadījumu ar kaķīti. Mums pie mājām ir balts kaķīša dzirnaviņu kaķītis, kas izskatās neizsakāmi nošņurcis un pamests. Agrāk man likās, ka vinš pieder pirmā stāva kundzītei, bet nu jau viņa ir mirusi, bet kaķītis vēl aizvien tur ir un es nesaprotu, vai viņš ir izmisis gaidošais dzīvnieciņš, vai arī tomēr pieder kādam citam. Šā vai tā, aukstos novembra vakaros baltiem kaķīšiem nebūtu jāsēž uz ielas, tāpec es nolēmu viņu uzmundrināt, vismaz paēdinot. Viņš no manis baidījās, bet tagad es zināšu viņa preferences - parasta nekāda gaļa, nevis kūpinājumi. Brīnumaini, bet lai kā es būtu pret, tieši šovakar mums, par laimi, mājās bija plaša gaļas izvēle.

Ai, ai, ai, tikko piedzīvoju to, ko dēvē par blue screen. Tas neliek mīlēt windows, bet, mīlīši, visas tehnoloģijas, nonākušas pareizās rokās, gļuko. Arī macintosh lielu piepūli neprasa, proved.

Šodien sieviete man blakus trolejbusā lasīja e-grāmatu. Stulbā tehnika.
Ja tādas nebūtu, man šķiet, manas masloviskās vajadzības krietni vien reducētos. Man vajag iegādāt strādājošu telefonu, portatīvo, un es pat ar prieku varētu sākt lasīt annas kareņinas un karus un mierus, ja vien līdzi nebūtu jānēsā blāķi teksta. Un tējkannu. Papildus tam - bezgalīgs riebums lasīt visu tehniku specifikācijas un veikt salīdzinājumus.
Oh, happy days are coming.

Kad es 14. aprīlī, tātad pirms pusmēneša nopirku iPod, tad es visai drīz uz to apvainojos, jo tas mani pilnībā neatzina un ar datoru arī atsacījās komunicēt. Protams, abidna, lai nebūtu uz viņu jāskatās, aizmetu aiz monitora līdz labākiem laikiem, vismaz garastāvokli nebojās.
Šodien es par viņu atkal atcerējos un, pēc nelielas ekzaminācijas, atklāju ka mūsu nesaprašanās pamatā bija mana neprasme līdz galam iesparaust lādētāju. Fail.

Nesaprotu, kurš teicis, ka datori nav spējīgi uz radošām darbībām. Manējais man katru reizi sagādā kādu sirdi sildošu pārsteigumu - šodien viņš izlēma nerādīt starta joslu, bet vakar ieviesa jaunu paradumu nopīkstēties katru reizi, kad izlec kāds paziņojums. Aizvakar viņš aktīvi rādīja zilos logus, bet ik pārdienas lūdz pārstartēt interneta iestatījumus. Man bail no rītdienas.

Tas ir brīnums un man šodien tomēr ir internets, tāpēc es varu pasūdzēties, ka IZZI vakar mani gribēja noslepkavot. Es, kā parasts, svētdien pamomodos pusvienos, jau laimīga par gaidāmo garo un laimīgo dienu, bet, kā izrādās, IZZI nolēmis veikt interneta reformu un lietotājiem jāpārreģistrē dati. Protams, protams, ka man mājās nekādu datu nav, tāpēc jāzvana viņiem pašiem un jālūdzas, lai pačukst priekšā. Pačukstēja arī un pārējais jau šķita vienkārši, bet tas jau nebūtu mans dators, ja viņš kaut ko darītu tā, kā viņam tas jādara - datus viņš neatzina, tāpēc es vismaz pusotru stundu pavaīju baudpilnā agonijā sarunās ar IZZI darbiniekiem un restartējot datoru un katrreiz verot ciet visus 72 logus, ko viņš uzskata par vajadzīgu parādīt ieslēdzoties. Viss labi beidzas, viņi novērsa nepilnības, bet tad es izslēdzu dartoru un to ieslēdzot interneta atkal jau nebija.
Man gribējās nekaunīgo iekārtu mest pret sienu un visu atlikušo dzīvi nodzīvot datoru celibātā un tikai domas par manu fermu un akvāriju atturēja no šī neprātīgā soļa. Tomēr vakars bez interneta tika pavadīts, re, ka dzīva, un šorīt tas jau bija atpakaļ.