Dienas prieciņi

Vēl šodien man bija jāapmeklē Kazanovas orķestris, man beidzot ir priekšstats, un tas bija tieši tas, ko es gaidīju. Bet ha, es nemaz netiku iekšā un tomēr, man tagad būs viedoklis.

Un vēl es atvainojos visiem, kam esmu darījusi kaut ko sliktu; es pati nesaprotu, ko daru.

Es gribu iemācīties teikt labas lietas labu.

Šorīt, kad, lēnā garā ripinot līdz pirmajam krustojumam un tur viegli piebremzējot, manu riteni sanesa par 180 grādiem pretējā virzienā, notika divas lietas: es uzreiz pamodos un nolēmu velosezonu slēgt.

You name it and it won't exist anymore.

Bet ar sevi es taču varu padalīties - mana pēd.laika apsēstība ir Autobusa Debesīs dziesma 'Viņas soļi ir debesīs', kas, es pat nesaprotu kāpēc pie manis atnāca, bet last.fm tikmēr neko nemana, jo šī dziesma neskroblējas.

Vai es kādreiz teicu, ka neveikli ir 3 cilvēkiem kopā ierasties uz kādu pasākumu, ja divi no time ir akhem, very in love, bet tā noteikti neesmu es? Nē, neveikli ir tad, ja blakusistabā dažiem ir sekss, bet tā tomēr neesmu es. Eh, man sāk piegriezties, ka man gandrīz katra savas dzīves situācija ir jāapzīmē ar šo vārdu. Bet ja tā nav, tad es to izdomāju.
Anywayz, tas ir tikai ievads. Vai ir normāli tādēļ pārdzīvot pat par iešanu uz darbu?

Pavisam nemanāmi, bet mūzika manā dzīvē palikusi pavisam nozīmīga. Tāpēc man ļoti ļoti nepatīk pakļaut savu mūzikas izvēli citu vērtējumam, vai vēl trakāk, parādīt kādam kaut ko foršu. Man jebkurā gadījumā būs sajūta, ka otrs nespēs veltīt gana uzmanības tam foršumam, bet vēl ticamāk - vispār nesapratīs un noniecinās, kas sāpīgi, tāpēc es ne ar vienu cenšos nedalīties. Bet varbūt es nekad neesmu satikusi īstos cilvēkus.
Mūzikai vispār, tāpat kā reliģijai, būtu jābūt katra personīgajai darīšanai, ar ko citiem neuzbāžas un ko nekritizē.
Nē, patiesībā man nepatīk rādīt vispār neko, kas man ir dārgs, es jūtos tā it kā man tas būtu jāaizsargā, nevis jāpakļauj citu vērtējumam, citādi tas zaudēs burvību.

Mēs beidzot bijām pie Anitas, un tur bija jauki, bet īsi. Laiks tagad esot sarāvies līdz 18 stundām. Vēl visu ko es uzzināju, grāmatplauktā - viena vienīga ezotērika, viss skaidrs. Bet, par spīti visam, tur bija arī Edgars, un man vēl aizvien patika ar viņu runāt, kaut arī es biju tik nejauka, ka viņš apmulsis jautāja, vai es nemācoties žurnālistikā. Tiklīdz atrisināšu komunikācijas problēmas, cenntīšos tikties ar viņu biežāk, tagad viņš dzīvos Rīgā, galu galā.

.. un garāžas mums tagad arī vairs nav. Bet tas nekas, jo arī mašīnas nebija.

Upd. Hā, bet pēc vielu nezūdamības likuma tā vietā es ieguvu lielisku, visu aizmirstu padomju laiku mehānisko zīmuli, tieši tādu, kādi man patīk. Ц 30к.

Šodien bija pēdējā nodarbība, veselas 5 stundas gara, Tate brauc uz dzimteni, un man vairs nebūs, kas māca klavieres. Un man viņas noteikti ļoti pietrūks, lai kā es vēl neapzinātos zaudējumu.
Šobrīd man ir ļoti daudz ambīciju turpināt, kaut nu tās noturētos! Visa pamatā ir darbs, darbs, darbs.

Brīžos, kad mājās pārvelkos kā lupata, nogurusi un aizkaitināta, un vienīgā vēlēšanās ir nokrist uz paklājiņa uzreiz pēc ienākšanas mājās, justies labāk palīdz tikai pēc iespējas brutālāka mūzika. Ne jau ēšana, jo tam vajag enerģiju.
Upd. Bet tad tā mūzika sāk raustīties dēļ kaut kādiem gļukiem, un man vēl vairāk visu gribas mest pret sienu.

Šodien mani nosauca par Agnesīti [bet kāpēc gan lai es nebūtu pārklausījusies],bet vēlāk jautāja, ar ko es dzīvē nodarbojos, lai gan tam nebūtu nevienu jāinteresē, un vispār, es ļoti mulstu. Varētu ko jauku pasākt, ja vien es mācētu sarunāties ar cilvēkiem.

Vai ir iespējams apvienot naivumu ar cinismu?
Man sanāk.

Jauna un profesionāla pieeja - manuāli izbarot kaķiem konservus šodien varēja tikt izmēģināta; es satiku balto un viņam patika, bet tad pēkšņi uzradās vēl divas ēnas. Divi pilnībā bengāliska izskata kaķi, māte ar pusaugu bērnu, viens bailīgāks par otru. Viņi pārvietojās pārsteidzoši viegli un ar izrāvieniem, bailīgi metot arvien šaurākus lokus ap mani un balto. Es sāku saprast, kā rodas kaķu tantes. Bet man pašai nav potenciāla, nav ko bīties - tas prasa konsekvenci un apzinīgumu.

Operators - Juris Podnieks, un vispār latviešu filma, ja! Man tikai vēl jāsaprot, kas par putnu ir pats Franks.
Pati filma... es nezinu, ko tiem nabaga bērniem rāda, bet izskatās pēc īsta psiholoģiskā terora - es pat nevaru iedomāties sižetu, kurā tik pēkšņi būtu jāsmejas pamīšus nāves izbailēm. Un gudri ļaudis saka, ka tas viss mums ļauj vērot, kā puisītis mūsu acu priekšā kļust par pavisam citu personu.

Šī patiesībā bija ļoti kruta filma. Kāpēc? Jo beidzās skumji, bet režisors nečakarēja skatītāju ar ņaudīgu mūziku. Kas, savukārt, bija forša, un noteikti papildinās manu x valodu dziesmu plauktiņu.

Tā, tā. Bet no sākuma. Es izbēgu laicīgi no darba, lai paspētu uz "Tas ko tu nedrīksti zināt"(kā man patīk to dēvēt), jo izdomāju, ka būtu forši klausīties Viktora Freiberga balsī, un jo man ir paradums iet uz viņa vadītajām čehu filmām. Un filma man ļoti patika, pavisam iedvesmojoši viņi ceļoja.
Viss sākās ar to, ka viņi palīdzēja tantiņai, viņu pavedot 20 metrus. Un, secinājuši, ka, ja viņi to nebūtu darījuši, tad būtu jau 3 kmsmth tālāk, tātad visam, kas ar viņiem turmāk notiks, nemaz nebija jānotiek. Vai nav foršs veids kā sākt ceļojumu? Un tad viņi dabūja meiteni, un pļavā rotaļājās ar mašīnu, un darīja itin visu, kas vien ienāca prātā. Un bija laimīgi līdz vienam brīdim.
Piezīmes:
* Čehijas vēstnieks teica, ka beigas meitene varēja izvēlēties pati, jo scenārijs nebija pabeigts, un forši viņa izvēlējās;
* Sverāku ļoti interesē sieviešu kājas (tas citur);
* "Koļā" puisītis tēlo izcili un niansēti (tas - iedvesmai).

Es skatos, un ir forši, tikai mani sāk ļoti mulsināt tā divvalodība. Pēkšņi novērota arī citās nozarēs, liek domāt, ka esmu ko palaidusi garām.

man šķiet, šodien es sev patiku, jo pilnīgi bez nekādas aiztures piekasījos neskaidrajam, nevis paturēju sevī, un izteicu viedokli, pat ja nepopulāru. Tas nozīmē - recepte ir skaidra.

Nē, nē, tā nav lasāmviela. Tie ir eksperimenti ar valodu un tās novešana līdz absurdam, ko var lasīt un sajūsmināties par ideju, un tā arī jādara, bet savādāk tas nebija diez ko izklaidējoši.
Pilnīgi pietiktu ar vienīgo stāstu - Tanka, lai viss pārējais jau būtu skaidrs.

L'autobus arrive
Un zazou à chapeau monte
Un heurt il y a
Plus tard devantt Saint-Lazare
Il est question d'un bouton

Bet lasāmi un jauki bija arī Ensembliste un Médical, un, droši vien, vēl kāds.