Dienas prieciņi

Šodien mēs iepirkām produktus, un es varēju braukt tajā smiekligajā autobusiņā kopā ar lokālu. Un vakarā jau jādodas atpakaļ, jo monsieur Trusis ieradīsies.

Vai es pārkāpu savu apņemšanos, ja nepilngadīgajam puisītim, kas sēdēja aiz manis, neiedevu savu numuru? Bet viņš bija nerunīgs, kad es jautāju, kāpēc, viņš tikai pateica: "A vot", un ārākāpjot: "Atā!". Nu, nākamreiz gan.
Un cilvēki ir tik sasodīti dīvaini. Kāds inteliģeta izskata vīrietis vienu brīdi ļoti cītīgi slaucīja savu galdiņu, uz tā kārtīgi uzspļaujot, un tad rūpīgi noberžot ar salvetīti, ko vēlāk iebāza starp krēsliem. Tīrīgs, ziniet.

Šodien notika kas ļoti revolucionārs un tālejošs - tika pieņemts lēmums, ka bērniem, kam vairāk par astoņpadsmit, dāvanas nepienākas.

Mycket bra, es tāpat neprotu dzejolīšus.

Bērns nepieaug tajā brīdī, kad vairs netic Ziemassvētku vecītim. Viņš pieaug tajā brīdī, kad vairs nevēlas svētkus.

Viss.

Šodien mani mocīja acu ārsts un manas acu zīlītes ir platas platas un bez acu krāsas

gh

Tous les garçons et les filles de mon âge [et même sous, j'oserais dire]
Se promènent dans la rue deux par deux

Oui mais moi, je vais seule, car personne ne m'aime

Ir atklāta jauna apreibinošā viela - ekselis.
Pāris stundas intensīva darba ar diagrammām, un es ne taisni noiet nevaru.

Ja izdodas noizolēties no pūļa un iegrimt mūzikā, man bezgala patīk tur staigāt un domāt par katru atsevišķo darbu. Turklāt, tur ir visforšāk, jo, pretēji muzejiem, man ir vara - es varu aiztikt un iekārot.
Bet ja ne, vienmēr paliek take-away art.

Tas dzīvē ir pats skaistākais - vienmēr ir iespēja pavisam negaidīti nonākt vissavādākajā kompānijā un visneiedomājamākajā vietā, kur ne tuvu nebija domāts sevi atrast:
šodien es spontāni nolēmu doties uz izstādes par Kurzemes Hercogisti atklāšanu un nonācu nopietna izskata vēsturnieku konferencē un klausījos viņu runas, sparīgi aplaudēju un vēroju, cik jauki viņi izskatās savā starpā tērzējot, dzerot vīnu un olīvu iesmiņiem rokās.

Sou, kā gandrīz vai kulturāls cilvēks, es jau otro ceturtdienu plkst.19:00 atrados filharmonijā, šoreiz, lai noklausītos norvēģu kamermūzikas koncertu 'Dziesmas fjordu klintsgalā'. Man bija ielūgumi pirmajā rindā un visideālākajā vietā - tieši pretī flīģelim un, guess what, guess what, who was sitting next to me?
Vestards Šimkus.
Tas pats uz kura koncertu šajā pašā zālē es biju pagājušonedēļ.
Ain't that amazing? Viņš, viss tāds izgludinājies un sasmaržojies, un es, uzvilkusi nezin ko pirmo no skapja, nekrāsojusies un ne jau nu ideāliem matiem. Ģeniāls publikas sastāvs. (bet bet bet es līdz pat pēd.brīdim pat nezināju, vai tikšu).

Kas attiecas uz koncertu, man ļoti ļoti patika, kā jau vienmēr, esot tik tuvu. Saturam nav nozīmes, nozīme ir maksimālai klātesamībai. Tas ir ģeniāli, visas mūziķu saviebtās sejas izteiksmes, tenora sprauslāšana, sarkans spīgulītis uz viņa žaketes, putekļu mākonītis, kas paceļas no krēsla, kad, to paceļot, tam nokrīt atzveltne...

Lieliskas krāsas un noskaņa. Un, kā teica Lelouch, "le mauvais temps est l'acteur principal du film," tāpēc Deauville ir īstā vieta filmēšanai. Foršs režisors, pēc visa spriežot.
Un filma arīdzan ir pietiekami lieliska. Un mūzika.
Bet jāpiezīmē, ka skatoties atsevišķi, filmas treileris un mūzika atstāj pavisam citu iespaidu.


"Dès que je reviens, Monmartre 15-40"

Ģeniāli, manu acu baltumu krāsa sāk pietuvoties sejas krāsai.
Lauka pētījumi par notikumu attīstību tiks turpināti.

Nopirku biļetes un palika bail.

Quis custodiet ipsos custodes?

Bet vispār, kas tā par bankas gremdēšanu? Es tagad jūtos tā, ir kā mani apzagtu, jo ja tur stāv arī mana nauda, tad visi, vācot ārā savējo, gādā ka es savējo nedabūšu nekad. Un ne jau dēļ kādiem banku krahiem. Fuck the people.
Bara instinkts nolāpītais, evolūcijai nav bijusi nekāda nozīme, mēs visi esam tieši tik stulbi, cik visstulbākais no mums un kopā varam lielas lietas, vai ne tā?

Mājās atgriezties nekad nav forši.

Savukārt šajā nedēļas nogalē es iemācījos vārdu klepsidra, un sāku domāt, ka vispār, vārdus mācīties nav jēgas, jo es tāpat būšu vienīgais cilvēks, kas zinās to nozīmi.
Toties forši ir mācīties smieklīgas lietas, šodienas lieliskākais atklājums - mūsu ģimenē ir Jurka-Žurka, Ira-Zaķa Spira, Ļiļka-Ķiļka, Aijka-Paika, Vaļa-Zaļa gaļa/ Kra Vaļa kvadrātā un Vita-Pļita.
Es jūtos apdalīta, kāpēc man bērnībā neviens nepiešķīra stulbu kļičku? Man saka, ka manam vārdam nav vajadzīgā skanējuma.

* Man šķiet, es iemācījos jaunu vārdu - turnikets;
* Last.fm es noklausījos 10 tūkstošo dziesmu;
* Es katastrofāli moku acis. Nu tā pa nežēlīgo, un es neredzu izeju no šī ārprāta.

Tas paliek pavisam uzjautrinoši - es strādāju, lai pirktu mētelīšus.