Dienas prieciņi

Šorīt mani satrieca pirmā lekcija, kas bija par 19.gs. literatūru, un diez ko nebija medusmaize, bet no otras mūs vispār izdzina, jo mūsu bija par daudz. So, es nebiju diez ko optimistiska, un pat pingpongs nespēja sniegt prieku, bet mēs vismaz izmazgājām drēbes, vai nav dižens sasniegums dienai, kurā mums patiesībā būtu jābūt lekcijās?
Toties, toties, toties, vakarā es sevi piespiedu aiziet painteresēties par sportiem un pierakstījos rindā uz lokšaušanu, un, pavisam nejauši, par spīti kārdinājumam aizbēgt, paliku uz klinšukāpšanu, un tas bija TIIIK jauki! Mēs sējām mezgliņus, un es brīdi jutos nožēlojami, ka esmu atnākusi viena, bet tad es team-up-ojos ar vietējo, kas pat šo to saprata no mezgliņiem, un mani asistēja kāpšanā.
Iepriekšējo vienīgo reizi, kad to darīju, atceros kā ļoti grūtu, toties šoreiz pavisam viegli iemanījos uzkāpt līdz vidum, kad man šķita, ka bija norādījums beigt, tāpēc nākošajās reizēs viņš mani iedrošināja kāpt līdz augšai, un man tas izdevās pat vietā, kur viņam tas nesanāca. Tātad, es 2 reizes pieskāros pašai augšai. Un arī vadītājs bija bezgala jauks, šķiet, man varētu tur patikt!

Long ago
And oh so far away
I fell in love with you
Just before the second shot.

Vēl, Latvija ir lieliska zeme, jo visiem ir vienalga, ko es daru savos internetos, un pirms video atskaņošanas man neliek skatīties reklāmas.

Kas attiecas uz ēdienu, es nesaprotu, kā viņi sevī dienas laikā spēj iedabūt veselu bageti.

Nav godīgi, ka man jābrauc projām tieši tagad, kad sākās ziema.

24.01 Ai, es laikam nekad netikšu galā ar aizkavētiem ierakstiem. Šodiena bija atvadīšanās diena, brīnišķīgi sniga, un mēs devāmies uz Kolka Kool filmu, kas man tik tiešām patika - patīkami melnablta, un awkward, bet, vai tā tiešām ir, gan nemācēšu pateikt.
Nr.2 - vakariņojām visiem zināmajā restorānā "Burkāns", kur es sākumā ēdu sparģeļus, bet pēc tam - liellopu ar sēnēm un pastu. Bija labi, es varētu tā ēst katru dienu.
Bet nu ko lai dara, tas bija sen, un detalizētu aprakstu neiespēšu.

Ha-hā, man tagad ir jaunas hipsteru brilles un es varu redzēt ekrānu pat sēžot salīdzinoši veselīgā pozā. Tas ir kas sen nebijis.

un pašreizējam cilvēka modelim ir ļoti būtisks mīnuss - nav ieslēgšanas/izslēgšanas pogas.
Kam lai iesniedz sūdzību?

Well, I like to challenge myself, let's put it that way.

Man patīk, ka man sācis patikt mans rokraksts (es tagad lasu savus pierakstus, un ir tik patīkami, tiik patīkami!)

Pa televizoru tikko rādīja, kā Šuriks gatavojas eksāmenam. Protams, es skatījos. Ko gan citu man darīt?

Faking nedēļa, mazāk. Un viss. Kirdik.

Es nezinu, es esmu piekasīga vai paranoiska, bet sabpasažieri mēdz būt dīvaini, jā gan. Šodien vīrietis man blakus piesēdās tuvu tuvu, un grūdās vēl vairāk un kaut kā visu laiku truli raustījās un berzēja elkoni man gar krūtīm. Nevarēju saprast, dusmoties vai arī nabadziņam kāda trauma, kaut gan domāju, ka nebija viss.
Protams, es aizbēgu. Kretīns.

Mazltov - je te félicite

bet būtu interesanti redzēt cilvēkus, kuros redzams kvalitatīvs flirts ar neglīto sevī. Parasti, ja cilvēks izskatās so so, tas noteikti redzams arī viņa personībā, viņš nav ar sevi apmierināts vai arī viņam viss vienalga, bet man būtu interesanti redzēt pašapzinīgus cilvēkus, kas to dara apzināti.
Bet tādi noteikti jau ir, es tikai nezinu.

Uz paklājiņa pie ieejas vidzemes filiālbibliotēkā ir uzraksts home, sweet home.

Un nevar noliegt faktu, ka šodien man tomēr bija jāatgriežas. Vienīgais mierinājums - mīļais vilciens, kas šoreiz bija saspiests. Ejai otrpus sēdēja viena no pārbēdzēju ģimenēm, kas dzīvo Īrijā, bet tagad apciemoja savus radus, štoļi. Mani vienmēr interesē šādi bērni - tajā brīdī, kad viņi vairs nenošķir, kurā valodā dzīvo.

Puisis man blakus paspēja izlasīt grāmatu, un es - es noskatījos filmu. Vilcieni ir svētīgas vietas.

Dear internet, i already hate this all.

Es nesaprotu, kā es nonācu vienā mājā kopā ar tik daudziem tīrības apsēstajiem, bet viņi man lika berzt logus un durvis, līdz man piegriezās, un es aizbēgu atkal uz savu slēptuvi augšā, bet viņi mani droši vien ienīst.
Bet man nedrīkst likt darīt tādas lietas, es kļūstu ļauna un atriebīga.

UPD. Turklāt vakarā -
Ok, so es esmu šeit iesprostota kopā ar Vitu, kas nepārtraukti skrien uz citu istabu, lai sarakstītos ar savu slepeno Andri, Lilitu, kas ciemos uzaicinājusi savu Pīteru, un mammu, kas tuvākajā laikā noteikti sazvanīsies ar savu Agri. Bet es? Profesionāls cilvēku atbaidītājs un atšuvējs, tur arī ir ko mācēt un ar ko lepoties.

Hey, ho, ir 01:40, un mani atkal moka bezmiegs, tāpēc es sēžu 2. stāva saldētavā, un ķeru internetu. Sanāk! :)
Monsieur Trusis ir sagaidīts, un nemaz nav priecīgs par manām nakts aktivitātēm, bet ko lai dara? Tas bija jautri, kā mēs viņu sagaidījām.
Bija 20:37, tātad, tumšs, vilciens pienāk 20:58, un plāns bija braukt ar velosipēdu. Vienīgā iespēja - vecā labā bezdelīdziņa, uz kuras ir grūti uzkāpt, stūre par zemu, bremzes vispār kāju līmenī, bet jautri. Nu, vēlāk jau mēs pieradām pie tumsas, un bija normāli, bet sākuma plāns braukt ar to slepkavības ieroci turot rokās lukturīti bija ņi-ņi.
Un tomēr, kurš vēl 30. decembrī tumsā brauca pa lauku ceļu ar velosipēdu, kuru neprot mīt, un kurš lēnām nobeidz savu vedamo?