Dienas prieciņi

Šovakar, kad nonācu lejā, ar mani pēkšņi, bez iemesla sāka runāt francūzis, un viss atkārtojās, tikai šoreiz tika jautāts vai man garšo ķīniešu ēdieni un vai es sportoju? Jā, bet ne ar tevi. Nē, es nevēlos lai mani izvaro mašīnas aizmugurējā sēdekli. Cik var, vai ne.

Ārprāts, manas domas ir tāda izgāztuve - visu ko es uzzinu, es vienkārši sametu galvā ar domu, ka vēlāk sakārtošu, bet nekad to nedaru, un nu jau vairs pat neesmu spējīga sekot līdzi sarunām ar gudriem vārdiem, jo tā vietā lai loģiski uztvertu teikto, es tikai bēdīgi secinu - nu jā, teiktajam es vai nu piekrītu vai nepiekrītu, nekad tā arī neesmu papūlējusies saprast. Man ir pēdējais laiks sākt domāt.

Viss ir notrulinājies līdz ikdienā lietotajam līmenim.

As I'm sitting here, doing nothing but ageing,
Still, my guitar gently weeps.

Savādi, esmu tik daudz viņus klausījusies, bet nebiju dzirdējusi versiju ar šīm rindiņām.
Bet, par to runājot, tas ir pats labākais ko vien var sev izdarīt - ierakstīt mp3 neko citu, kā vien visas visas viņu dziesmas un dzīvot ar šo mūziku.
Es priecājos, ka ar mani tas ir noticis.

Ārprāts, cik neiedomājami grūti ir cietam avokādo ieskaidrot, ka viņš būs gvakamole!

Tātad, es liecinu, ka tas iet:
1 ola, pusglāze cukura, 3 lielas ēd.k. krējuma, 4 ēd.k. miltu, vaniļas cukurs un cepampulveris ir viss, kas vajadzīgs, lai uztaisītu mafinus. Nē, man tiešām nebija ne sviesta, ne eļļas, ne linsēklu, un nekāda katastrofa nenotika. Varbūt bez šitā vispār var iztikt, ja tā? Es vēl daudz eksperimentēšu, cerams.
Grūtāk bija tos izcept. Es novilku laiku ēdot kamambērtomātmaizes, dzerot tēju un skatoties Black Books pirmo sēriju, klausoties foršuforšuforšu mūziku, piezvanot uz mājām, un tikai tad saņēmos. Tur, ārā, tagad bija satiekami visi tie, kas parasti slapstās no dienasgaismas, tagad es viņus redzēju cepjam siermaizes, bet drīz vien virtuve jau bija pilnībā mana. Iepildīju mafinus formiņās, pa vidu ieliekot persiku ievārījuma un riekstu šokolādes gabaliņus. 20 minūtes, lasot franču dzeju un gaidot. Voilà! Perfekti smaržo un es pat iztiku bez veikala.
Tagad pat tika eksekūtēti 2, izdzerta vēl viena lielā zaļā tējas krūze, iesākta visai iepriecinoša filma "Easy A" un visas pārestības aizmirstas.
Lūk! Žēl tikai, ka rīt tomēr agri jāceļas.

Katru vakaru es kā uz nokaušanu spiežos zvanīt mammai - mani tik enormi garlaiko un neinteresē tās sarunas, man nav sirds un šis ir tik nepatīkams pienākums - izlikties ka es visus mīlu, ļoti gribu uz mājām un nespēju bez tām dzīvot. Mana dzīve tur bija nožēlojama un man nebūtu nekas pretī arī neatgriezties. Tādas nu ir manas domas šobrīd, piedodiet visi.

Dejo, dejo, dejo
Runā, runā, runā

Jo tieši runāšana man liek justies daudz labāk.
(+ šodien es iepazinos ar Slēpi, kas ir ļoti jauka un nodevu dokumentus kāpšanai, un vairs sevi nevainoju tik traki)

Es ļotiļotiļotiļoti gribu skrietskrietskrietskrietskriet!

Esmu pelnījusi cepumiņu, es iemācījos sasiet matus ar vienu roku!
Attaisīt/aiztaisīt krūšturi vispār ir sīkums!

Starp citu, es vakar gribēju ierakstīt cibā, ka gribu, lai kaut kas notiek, bet noslinkoju.

______________
* no - neveikls vārddarinājums, kas izsaka to, cik ļoti man šeit pietrūkst dzeršanas sajūtas

Last.fm par vienu no maniem kaimiņiem kļuvis radio101. Neteiktu, ka 100% glaimojoši.

mani mati smaržo pēc viņa un cigaretēm. Neesmu lietojusi ne vienu, ne otru.

Vakar es pirmo reizi PATI atvēru šampanieša pudeli!

Kad es biju maza un neko daudz nesapratu, tad uz jautājumu "uz kuru valsti es gribētu aizbraukt?" es atbidēju: "uz Austrāliju!", jo tas ir tālu un tur ir dzīvnieki. Fair enough. Vēlāk es uzzināju par citām valstīm, un sapratu, ka vēl daudzreiz foršāka ir Islande. Ar laiku tas izplūda, un par ņemamām tika atzītas visas skandināvu valstis. Tas vēl aizvien ir patiesība un tikai patiesība, tomēr... mani aizvien vairāk valdzina Krievija un tās cilvēki.


http://live-imho.livejournal.com/160261.html

Šodien es biju ļoti priecīga, tādām būtu jābūt visām dienām.
Un vakarā mēs gulējām tumsā un klausījāmies "Vi på Saltkråkan". Vai var būt kas vēl jaukāks?

Mana pēdējā laika lielākā apsēstība ir debesis. Šodien es braucot autobusā ievēroju, ka tās ir ļoti zilas, tā kā bērnu zīmējumos; nevis gaiss, bet bezgalīgi zila substance, kas ir mums apkārt. Un, ja pie loga noliecas pavisam zemu, pa to var redzēt tikai ierāmētu debesu laukumu, tas arī ir lielisks skats.

Sasodīts, kāpēc lai kāds šajā laikā gatavotu kaut ko bezgala jauki smaržojošu? Tas ir daudzreiz ļaunāk par trokšņošanu.

Dienas krēms sešos vakarā - tāda ir mana dzīve šeit.

Šorīt es feiloju fle testā, kur bija visai traki kulturālie jautājumi, tomēr vistrakākais jautājums bija "pastāstiet par saviem līdzšinējiem iespaidiem par pilsētu!" Man tik ļoti nebija nekā laba, ko pateikt. Bet izgāšanās tā ir tāpēc, ka ar šo nihilistisko attieksmi es iekļuvu acīmredzami zemākā grupā, kā vajadzētu. Whaat-ever. Man tāpat viņi nepatīk. Tad mēs braucām meklēt klavieres, un atradām arī, bet pilnībā nepieejamas dēļ visas šīs sasodītās birokrātijas. Un vakars - another party failed.