Kopumā es nepiekrītu radikālam feminismam. Esmu droša, ka ir profesijas, kuras labāk spēj izpildīt viens vai otrs dzimums. Es ticu, ka sievišķais dzimums pēc defaulta ir smukāks un attiecīgi ir nolemts pucēšanās lāstam. Tāpat es arī nejūtos apkrāpta ar tradicionālo rietumu ģiemens modeli, durvju atvēršanu un citiem ikdienas sīkumiem. Tomēr mani mulsina sievietes - cietējas loma sabiedrībā. Lielisks piemērs šim fenomenam ir apmatojuma likvidēšanas industrija.

Rietumu sabiedrībā bagātīgs kažociņš un meitenes kājām (un prefereblī jebkur atskaitot galvas matu daļu) netiek vērtēts diez cik pozitīvi. Tamdēļ eksistē vesela industrija kas piedāvā 6-8 distinktīvus veidus kā no liekajām spalvām atbrīvoties. Trešdaļa no šīm metodēm darbojas ļoti īsu laiku, otra trešdaļa ir augstākā mērā sāpīga un pēdējā ir izcili dārga / eksperimentāla.

Vīriešiem aug bārda no kuras lielākā daļa rietumpasaules indivīdu atbrīvojas +/- katru rītu. Kā vienīgais konvenciālais palīglīdzeklis tās aizvākšanai tiek piedāvāts skuveklis. Veikalu plauktos es neesmu manījusi vīriešu bārdas vaksu vai bārdas epilatoru. Tā vietā ir ļoti bagātīgs klāsts losiojonu, putu, afteršeivu, gēlu un citas kosmētikas, kuras uzdevums ir nodrošināt maigu un patīkamu skūšanās procesu.

Ir atrodama ļoti daudz dažādu diskomfortu radošu produktu / servisu patērēšanas prevelence femīnajā tirgus segmentā: Badošanās diētas, augstpapēdenes, mežģīņu apakšveļa, tanga, korsetes, dažādas smukumoperācijas, zeķbikses, ienadžu izņemšana etc.

Konceptuāli man nav nekas iebilstams pret augstākaprakstītajiem produktiem. Mani interesē tas vai sievietes - cietējas loma ir izvēlēta tīri balstoties uz fizioloģisku sieviešu pārākumu, vai arī tā ir maskulīnās / patriarhālās sabiedrības uzspiesta?

Man nozaga telefonu.
Atņēma 5 gadus krātus kontaktus.

Bēdas un sēras.

Zem likna dzīvo augstākā mērā lieliska sūdzību vēstule Virgin lidsabiedrībai.

I’ll try and explain how this felt. Imagine being a twelve year old boy Richard. Now imagine it’s Christmas morning and you’re sat their with your final present to open. It’s a big one, and you know what it is. It’s that Goodmans stereo you picked out the catalogue and wrote to Santa about. Only you open the present and it’s not in there. It’s your hamster Richard. It’s your hamster in the box and it’s not breathing. That’s how I felt when I peeled back the foil and saw this: (see picture # sth)

Beidzot manā dzīvē noticis kas ekstraordinārs!

Vakar pirmo reizi dzīvē nonācu Policijas busiņā. Rakstīju paskaidrojumu, ņēmu nost cerpuri, lai ļautos fotogrāfiju jaukumiem un citādi izbaudīju ārpus likuma esoša indivīda piedzīvojumus. ( Bet ļaujiet man sākt visu no sākuma )

Shodien debesis ir zilas un tas mani priecee.

Barselonas zoodārzā iemitināts zilonis vārdā Susi, kura dzīvību šobrīd apdraud bēdas. Teik uzskatīts, ka dzīvnieks nomirs no skumjām, ja vien viņu nepārvietos uz kādu laimīgāku vietu.

Susi cieš no smagas depresijas, ko izraisīja viņas aplokabiedrenes Alīsijas nāve pagājušajā gadā. Lai glābtu sērās slīgstošo lopiņu, dabas draugi alkst piespiest Zoodārza vadību to pārvietot uz safarai dabas parku, kur 36 gadus vecais atraintis varētu rast mierinājumu iedraudzējoties ar citiem Āfrikas ziloņiem.

Austrālijā kāds vīrs bija nolēmis no Dubajas ievest mazliet kontrobandas baložu. Lai likuma sargi un vērīgā skenera acs kustoņus nepamanītu viņš savus 10 ceļabiedrus bija pamanījies noslēpt pieguļošā garapakšveļā, pirms tam gan iepakojot balodīšus avīžu gabaliņos.

Papildus šim visai oriģinālajam baložu pārvietošanas veidam, spalvainais kungs bija arī mēģinājis ievest kādu kušķīti nedeklarētu baklažānu sēklu, tās paslēpjot daudz mazāk ekstravagantākā veidā - proti, jostā.

Šādi saposies kungs lidmašīnā nepamanīts pavadīja 10 stundas. Tomēr lielajam plānam nebija lemts ilgs mūžs. Viņa dabas velšu kravu atklāja acīgo austrāļu muita, kas nu par dažādiem muitas regulu pārkāpumiem sola arābam panākt cietumsodu 10 gadu garumā.

Tiek teikts, ka cilvēkam ir pienākums likt apkārtējiem manīt savu aizkaitinājumu. Dusmas novelk robežas un ļauj citiem saprast, kurā brīdī līdzcilvēks(i) atļāvies(ušies) par daudz, tādējādi dodot iespēju mācīties no savām kļūdām.

Neļaujot cilvēkiem apjaust savas pacietības robežas tiek nodarīts pāri gan sev gan viņiem. Jo emocijas nekur nepazūd.

Manus domu horizontus aptumšo trīs jautājumi. Tas drošvien norāda uz to, ka, salīdzinoši, man klājas brīnišķīgi.

1) Pēdējā laikā mani vajā informācija par pamestiem dzīvniekiem. Viņu bildītes un sirdi plosoši teksti, kas pretēji manām ekspektācijām, tik tiešām plosa manu sirdi. Man gribas kaķīti. Bet nevis kaut kādu šādu tādu, bet gan laimīgu kaķīti. Bet laimīgam kaķītim vajaga ļoti daudz laika. Un, vispār, man gribas, lai visi dzīvnieciņi ir laimīgi un possesso labus saimniekus.

2) Raksts BBC par to, ka mana dzimuma pārstāve var cerēt uz svara zaudēšanu 10% apjomā no ķermeņa masas, tikai tad, ja sevi fiziski nodarbina 5 dienas nedēļā pa stundai. Protams, ja ir vēlme saglabāt zaudēto svaru, tad šis laiks ir jāpalielina. Un pa lielam, man liekas, ka tas ir insane.

3) Man ir alerģija no šokolādes sviesta.

There is nothing glorious about unexpected obstacles, but the tales based on them.

Skotam Adamsam (Dilbeta komiksu radītājam) ir brīnišķa teorija par to, kā korporatīvā vidē izspiest no darbiniekiem maksimālu atdevi. Metodes pamatā ir spēja noturēt līdzsvaru starp augstu darbinieku morāli un zemu pašapziņu.
Gadījumā, ja darbiniekiem ir augsta morāle un augsta pašapziņa viņi pieprasīs lielākas algas un būs pārāk apmierināti ar sevi, lai veltītu sevi uzņēmumam. Savukārt, ja darbiniekiem morāle un pašapziņa ir zema viņi būs nospiesti, depresīvi un tā vietā, lai ieguldītu savu artavu spožajā nākotnē bēdīgi gauduļos. Bet, kad darbinieks ir ar augstu morāli un zemu pašapziņu viņš laimīgi izspiedīs no sevis tik daudz kapacitātes cik vien spēs negaužoties par sūrajiem apstākļiem.

Man nepatīk teksti, kuru autori ir mēģinājuši būt dziļi ar 3. klasē apgūtām literāta dotībām.

Proti, ļaudis, kas ir pārāk neprasmīgi, lai uzrakstītu kādu dzļdomīgu un aizraujošu frāzi, izvēlas nerakstīt neko un cer, ka dziļdomīga klusēšana un mīklaina nepabeigtība meistarīgi apslēps viņu neprasmi. Par dziļu nožēlu teikumu raušanas kvalitāte nemazākā mērā nepaaugstina jebkāda teksta māksliniecisko, kur nu vēl informatīvo vērtību. Protams, eksistē izņēmumi, kuros daudzpunktes ir labākais, kas ar tekstu, jebkad ir noticis. Bet tā kā es nevaru par tiem gausties, tad tie tiks ignorēti.

Bez šaubām apjaušu skaudro patiesību, ka nepabeigts teikums ir "drošs veids" kā izvairīties no konkrētas nostājas, tādējādi līdz apskaužamam niecīgumam samazina risku tikt piespiestam savu nostāju mainīt un iegūt nelāgo bezmugurkaulnieka slavu. Šim nolūkuam metode kalpo apbrīnojami lieliski, jo oponēt tādiem teikumam kā "Es..."; "Suns..."; "Vajadzēja..."; "Ak..." u.c. ir neiedomājami grūti. Un, to visu vēl papildina brīnišķa dziļdomīgi tēvišķā noslēpuma sajūta. Kārdinājums droši vien ir burtiski nepārvarams.

Sen (bet ne gana sen) arī mani vajāja vēlme teikumu nobeiguma vietā iestūkāt daudzpunktes. Tā ir šaušalīga kaite un par laimi, mani varis pārlieku bieži nevajā. Pazemīgi ceru, ka visi, kas ar to sirgst, reiz tiks atsvabināti.

Sekas ir rīcības mērs.
Laimīgums ir labuma mērs.
Pašpietiekamība ir harmonijas mērs.

Kas ir muļķības mērs?

Uzskatu, ka gudrība un intelektualitāte ir strikti nodalāmi jēdzieni. Uz to atšķirībām kaut kādā mērā norāda pat to lingvistiskā iedaba – "gudrs" ir brīnišķīgi nepretenciozs vienzilbes vārds. Tai pat laikā cienīguma pilnais 5 zilbju "intelektuāls" sevī nes gaumīgu snobisma un akadēmiska stīvuma pieskaņu.

Protams, šīs divas rakstura kvalitātes savā starpā mijiedarbojas un viena otru papildina. Iespējams, ka hiperbolizētos apmēros, tās pat spēj viena otru aizvietot, nu kaut kādā mērā. Lai nu kā, šie vārdi apraksta atšķirīgas mākas. Intelekts vairāk raksturo cilvēka akadēmisko kapacitāti, uzkrātās zināšanas, faktus un spēju piemērotā brīdī vajadzīgo informācijas kripatu izsēt apbrīnotājiem. Gudrība, savukārt, ir prasme adekvāti novērtēt jaunu informāciju un aplūkot to kontekstā ar jau zināmo.

Manā pasaulē gudrība eksistē kopā ar harmoniju un apgarotību. Viņiem, lai sevi izceltu, nav nepieciešami milzīgi vārdi, eksaltētas emocijas vai kas nu tur vēl. Viņiem droši vien pat nav vajadzības sevi izcelt. Gudrajie ir tie, kas atraduši līdzsvaru savā iekšējā un ārējā pasaulē. Viņi māk būt pieticīgi un pacietīgi, viņi nejūt muļķīgu sāncensības garu un nealkst mainīt pasauli pēc sava prāta un līdzības.
Tādi patīkami cilvēki.

Motivācija, kā runā, nemēdz rasties no nekā. Cilvēkiem ir nepieciešama cerība. Cerība, ka tad, ja viņi sevi piespiedīs, pēcāk lietas nokārtosies un iegūs viņiem tīkamu formu. Kas šo cerību uztur pat nav īsti svarīgi. Tie var būt solījumi, dabiskas likumsakarības, iepriekšēja pieredze vai vienkārši cerībām-pilna domāšana.

Šādu motivācijas modeli brīnišķīgi atbasta kultūra. Literārā, liriskā, kinomotgrāfiskā, dramatiskā un droši vien arī visa pārējā. Jo lūk, šedevrs, kurš labprātīgi atteicies no jebkādas loģisko likumskarību ķēdes, tiek uzskatīts par izcili postomodersnisku. Bet postmodersniski darbi patīk tikai pseidointelektuāļiem un entuzisatiskiem filosofijas studnetiem. Ar šādu mērķauditoriju grūti nopelnīt pat karašiņai un ūdenim.

Vidējam cilvēkam, kura problēmu sarakstu, galvenokārt, veido slikta valdība, kašķīgs priekšnieks, neizdevusies mīlas dzīve un nesinhrona monētiņu - vajadzību attiecība, vārdiskā pasale māca, ka, ja viss vēl nav labi, tās vēl nav beigas. Reliģija māca, ka mocekļi šeit būs karaļi pēcāk. Morāles uzstāj, ka tie, kas dara labu, saņem labu. Kā mēs lieliski zinām, tādu un līdzīgu, naiva ideālisma apdvakotu, ideju ir visnotaļ daudz.

Tomēr, par spīti tam visam, Tevi negaidot piemeklē kāds stāsts par labiem civēkiem, kuriem ne īsti saskatāmu iemeslu dēļ vienkārši neveicas. Kurus tā arī nepiemeklē laimīgās beigas. Mēs visi zinām, ka tādi cilvēki eksistē. Un, parasti, visai veiskmīgi sev ieskaidrojam, ka tai noteikti ir jābūt šo cilvēku pašu vainai. Nu, kaut kur saknē. Jo *tā vienkārši nenotiek*.

Ideja par cilvēka varas ierobežotību ir šaušalīgi traumējoša un principā apdraud sabiedrības kopējo morāi. Degradē disciplīnu. Es neticu pēcnāves pasaulei un galējai ļaunuma sodīšanai. Nav jau globāli universāla ļaunuma mēra. Es neticu arī tam, ka ar ļaunajiem notiek ļaunas lietas un ar labajiem notiek labas. Tomēr uzskatu par *tā vienkārši nenotiek* es vēl neesu pamanījusies iznīdēt. Gan jau. Ar gadiem.

Even if the mere existence of such demon debases me, I am not yearning for my liberation. Stubbornly I continue to adhere on delusions and hopes of my own, yet simultaneously I beg for comprehension from others. But with time, deliberation will vanquish impudence and arrogance will banish inquisitiveness. This is the inevitable doom of maturing. However, currently I praise the advantage of sensitivity, for as it has been said before – emotions are all that matters, with no respect to how superficial or synthetic they are.

Vai motivācija ir tik pat svarīga kā nodarījums?

Strīdēties ir vērts tikai tad, ja pastāv iespēja strīdā uzvarēt.

Pure happiness