Emocijas apmiglo prātu. Tās nepazūd, bet ar laiku noveco un zaudē to nozīmīgumu, kas bijis tajā brīdi. Vairs nav tā kairinātāja un ir nākusi klāt konkrētās personas pieredze. Prāts uzvar un visi ir laimīgi. =)

Protams, emocijas ar laiku nonivilējas. Bet spēcīgu emociju apspiešana rada psihosomatiskas kaites. Ar loģiku / prātu emocijas nevar atbrīvot, varot tikai kontrolēt / apspiest.

Es laikam piekrītu, taču viss allaž ir tik neparocīgi sarežģīti.

1) Paškritiskam vai ar zemu pašapziņu apveltītam cilvēkam ir grūti novērtēt, kad citu dusmas ir viņa vaina un kad citi uzvedas neadekvāti un neciešami.

2) Ja citiem pietrūkst paškritikas un spējas apjēgt vai vispār nojaust, ka viņi uzvedas neadekvāti, tad viņi ņifiga nemācīsies, un vienkārši domās, ka cilvēks viņiem gruzās virsū nepamatoti un pats ir vainīgs. Rezultātā:
a) citi sakasīsies ar cilvēku un cilvēks pazaudēs paziņas (kas var būt arī pozitīvs iznākums atkarībā no situācijas).
b) citi sakasīsies un cilvēks atgriezīsies pie samierināšanās un savākšanās, kā rezultātā turpinās eksistē neveselīgi parazītiskas attiecības, kurās viena puse visu laiku uz otra rēķina var uzvesties nelāgi.