Lūk man patīk briliantpersonības. Tādas, kuras ir daudzšķautnainas, izturīgas un spēj pārvērst gaismu varavīksnē, lai kādā leņķī tā arī kristu. Briliatni ir reti un dārgi. Tie dalās lielos, pasaulslavenos un mazos ausīs liekamos. Tiem mēdz taisīt pakaļdarinājumus, stikliņu vai labākā gadījumā cirkonija formā. Lai nu kā - brilianti ir tik cieti, ka tos iegūst - slīpē tikai ar sev līdzīgiem. Nekas cits viņus nespēj iedargāt.
Kvantitatīvi ievērojamāks un eksistenciāli nepieciešamāks protams ir ūdens. Arī tas, ja vien uz to pareizi uzspīdna gaismiņu, māk stilīgi veidot varavīksni, tad ja pilīšu ir daudz varavīksne ir pārsteidzoši skaista un varētu pat teikt iespaidīga. Ūdeni vajaga visiem. Diemžēl ūdens, uztverot gaismu un līdz ar to arī siltumu, parasti iztvaiko. Ūdens vispār pārsteidzoši viegli maina agregātstāvokļus. Briliantus jau arī varētu izkausēt, un pēcāk iztvaicēt, bet tam nepieciešama tik pārdabiska temperatūra, ka to tik un tā neviens nedarīs. Ūdens arī ir ļoti spējīgs ieņemt tādu formu, kādu nu viņam labpatīkās,ja vien apstākļi to nespiež palikt par ledus kluci.
Vēl ir ziepju burbuļi, kas principā ir ieziepējies ūdens ar lielāku virsmas spriegumi. Ja šampūns gadījies tāds kjūtīgāks, tad arī tie krāsojas smukās krāsiņās, glīši peld pa gaisu un tad visnotaļ nestilīgā veidā sasprāgst aiz sevis atstājot apaļu slapju vietu.
Un jā brilianti mēdz būt arī sintētiski. Ūdens nekad nav sintētisks. Bet lai dabūtu ziepju burbuli bez sintizētiem šampūniem ir ritīgi grūti iztikt.
No brilianta līdz oglei ir tieši viens augspiediena solis.
No ogles līdz dimantam arī.