Ir reizē tik sēri un mierinoši apzināties, ka bioķīmijai ir piekāst visu smalko gribasspēku un nelokāmo rakstura stingrību. Ja Tu gribi, lai domiņas ritinās pa galvu kā zīdtauriņu kokoni Ķīnas vērpēju delikātajos pirkstos, nežēlo sev krūku kafijas. Viens un divi - pasaule smaida un dvēsle burtiski plēšas darīt labu.

Vēl pirms 3 mēnešiem, lai varētu tikt pie ārsta ARSā, bija jāpierakstās mēnesi iepriekš un arī tad visādi jāpielāgojas. Šodien man piedāvāja gan vairākus iespējamos laikus rīt, gan arī nākamnedēļ. Kad vien man esot ērtāk.

Aizdomīgi.

Cilvēki baidās. Baidīties viņi iemācās patīkami necilā vecumā. Manuprāt, tas notiek kaut kad starp saliktiem teikumiem un trīsriteņa pārvaldības mākām.

Baidīšanās objektu skaits un katras atsevišķās epizodes intensitāte varētu tikt prezentēta ar līkni asimetriskas parabolas formā. Proti - nejēdzīgā brēkuļa vecumā baiļu ir maz. Līdz ar saprāta parādīšanos un informācijas uzkrāšanu, dažādu šausmu dvesošu biedu skaits pakāpeniski palielinās un sasniedz kulmināciju kaut kad starp pirmo mīlestību un regulāriem algas ieskaitījumiem. Pēcāk tas viss palēnām samazinās pateicoties paškontrolei un erudīcijai.

Kā kārtīgām meitenēm pienākas, bērnībā baidījos no respektabli daudz lietām un iespējamībām. Rejošiem, nešaubīgi asinskāriem suņiem; trepju telpā aizmigušiem gārdzošiem dzērājiem; mājas nenovēršamās nodegšanas, kamēr dzīvoklī uzturos viena; x-failu briesmoņa, kas līda pa notekcaurulēm, nelaimēm, kas varētu notikt ar promesošajiem radiniekiem, nebūšanas gana labai, un protams, kā pazemojoša iracionalitātes apogeja - bailes no zirnekļiem.

Ne čūskas, ne reptiļi un pat ne dēles vai jebkas cits no augstāk man nav licis histēriski rausties kājās, izdot nesankcionētas skaņas un atteikties gulēt sērgas skartajā istabā (tiesa, visdrīzāk melotu, apgalvojot, ka nepretojoties iemigtu blakus sienai pa kuru dīki klīst kāda nomaldījusies dēle). Lai nu kā, kļūstot mazāk patvaļīga savās emocionālajās izpausmēs, esmu atvadījusies no klaigāšanas un acumirklīgām sirdsklauvēm, katra tikšanās ar absolūti nekaitīgo astoņkāji ir nepatīkama un saskare ir pilnīgi neiedomājama.

Šovakar dodoties baudīt bezgalīgus dušas priekus, viens no šiem radījumiem mani pārsteidza blakus dušas tureklim. Reizi pa ilgiem laikiem mani pārņēma visaptverošs izmisums, kāds raksturīgs tikai un vienīgi šo radījumu sabiedrībai. Ar savām milzu garajām kājām viņš lēnām stūrēja manā virzienā pilnīgi nobloķējot manu cerību izmazgāt matus vai jebkad atkal skatīt vannas istabu kā savu mierinājuma meku.

Par laimi, man vairs nav desmit gadu, kad vienīgie divi risinājumu šai problēmai bija sirdi lauzošs pazemojums (rezultāts lūgumam vecākiem radījumu aizvākt, kas beidzas ar viņa nogalēšanu un neizbēgami drausmiem pašpārmetumiem) vai nelāgs aromāts (rezultāts vairāku dienu vannas istabas boikotam). Tagad ir kāds, kas līdzcietīgi un pārāk nesmīkņājot paņem zirnekli un aizved viņu prom. Nenogalinot ne viņu, ne to daļiņu pašcieņas, kas histēriskam dušoties alkstošam cilvēkam vēl ir palikusi.

Katram ir vajadzīgs kāds, kas aiznes negaidīti satiktos zirnekļus uz trepju telpu!.

Nepieciešamības dzīta rotaļājos ar 3500+ mūzikas listi, kas negiadītā kārtā aptver gandrīz visu Rīgā pavadīto dzīves periodu. Šī rakņāšanās noris ar apmēram tik pat augstu lietderības koeficentu kā vecu papīru pārkārtošana. Proti, tā vietā, lai veicīgi ieviestu spozmi un kārtību, tīrīšanas mitriķis sēž apokalipses vidū un aizrautīgi pēta sabružātu papīra stērbeli.

Mani pilnībā paverdzinājis atmiņu kaleidoskops.

Manus domu horizontus aptumšo trīs jautājumi. Tas drošvien norāda uz to, ka, salīdzinoši, man klājas brīnišķīgi.

1) Pēdējā laikā mani vajā informācija par pamestiem dzīvniekiem. Viņu bildītes un sirdi plosoši teksti, kas pretēji manām ekspektācijām, tik tiešām plosa manu sirdi. Man gribas kaķīti. Bet nevis kaut kādu šādu tādu, bet gan laimīgu kaķīti. Bet laimīgam kaķītim vajaga ļoti daudz laika. Un, vispār, man gribas, lai visi dzīvnieciņi ir laimīgi un possesso labus saimniekus.

2) Raksts BBC par to, ka mana dzimuma pārstāve var cerēt uz svara zaudēšanu 10% apjomā no ķermeņa masas, tikai tad, ja sevi fiziski nodarbina 5 dienas nedēļā pa stundai. Protams, ja ir vēlme saglabāt zaudēto svaru, tad šis laiks ir jāpalielina. Un pa lielam, man liekas, ka tas ir insane.

3) Man ir alerģija no šokolādes sviesta.

There is nothing glorious about unexpected obstacles, but the tales based on them.

Man šķiet, esmu apmaldījusies pieņēmumos par citu cilvēku patiesībām. Varbūt kaut kur sevis pašattīstībā esmu pieļāvusi kļūdu uzskatot, ka svarīgi sasniegt patstāvības un pieaugšanas kalngalus pēc iespējas ātrāk. Varbūt šādā veidā esmu kaut ko ļoti svarīgu palaidusi garām. Varbūt orangutānu, mazgadīgo alkoholiķu un bārbiju dzīves periodā arī var gūt svarīgas mācības, kuras, vai kuru trūkums izrādīsies nozīmīgs kaut kad vēlāk.
Tā nu es te sēžu iespiesta biroja kostīmiņā un pašā birojā, galvā perinot savas lieliskās un pilnvērtīgās dzīves līkločus. Savā nepieredzējušajā vecumā, pieliekot tiešām apsveicamas pūles, esmu veiksmīgi atbrīvojusies no dīkdienības un ticības cilvēkiem. Es nevaru ciest filmas par un ap mīlestību, kur protagonistiem vienmēr beigās klājas tik neiedomājami labi un droši vien man mazliet skauž svešu cilvēku laime. Un, kas par to, ka sili, no kuras man ir tas bezcerīgais prieks lakt, izvēlējos es pati. Tas nepadara svešu suslu sliktāku vai mazāk iekārojamu.

Nav svarīgi pieļāvu kļūdas vai nē, kaut kādu taku es te margoju un kaut kādas cerības meģīnu atspēkot. Ko un kāpēc droši vien ir tikai un vienīgi mana daļa.

Vai ir iespējams zināt par daudz?

Mēs pārāk labi melojam, lai spētu kādam tā pa īstam uzticēties.