Cilvēki baidās. Baidīties viņi iemācās patīkami necilā vecumā. Manuprāt, tas notiek kaut kad starp saliktiem teikumiem un trīsriteņa pārvaldības mākām.

Baidīšanās objektu skaits un katras atsevišķās epizodes intensitāte varētu tikt prezentēta ar līkni asimetriskas parabolas formā. Proti - nejēdzīgā brēkuļa vecumā baiļu ir maz. Līdz ar saprāta parādīšanos un informācijas uzkrāšanu, dažādu šausmu dvesošu biedu skaits pakāpeniski palielinās un sasniedz kulmināciju kaut kad starp pirmo mīlestību un regulāriem algas ieskaitījumiem. Pēcāk tas viss palēnām samazinās pateicoties paškontrolei un erudīcijai.

Kā kārtīgām meitenēm pienākas, bērnībā baidījos no respektabli daudz lietām un iespējamībām. Rejošiem, nešaubīgi asinskāriem suņiem; trepju telpā aizmigušiem gārdzošiem dzērājiem; mājas nenovēršamās nodegšanas, kamēr dzīvoklī uzturos viena; x-failu briesmoņa, kas līda pa notekcaurulēm, nelaimēm, kas varētu notikt ar promesošajiem radiniekiem, nebūšanas gana labai, un protams, kā pazemojoša iracionalitātes apogeja - bailes no zirnekļiem.

Ne čūskas, ne reptiļi un pat ne dēles vai jebkas cits no augstāk man nav licis histēriski rausties kājās, izdot nesankcionētas skaņas un atteikties gulēt sērgas skartajā istabā (tiesa, visdrīzāk melotu, apgalvojot, ka nepretojoties iemigtu blakus sienai pa kuru dīki klīst kāda nomaldījusies dēle). Lai nu kā, kļūstot mazāk patvaļīga savās emocionālajās izpausmēs, esmu atvadījusies no klaigāšanas un acumirklīgām sirdsklauvēm, katra tikšanās ar absolūti nekaitīgo astoņkāji ir nepatīkama un saskare ir pilnīgi neiedomājama.

Šovakar dodoties baudīt bezgalīgus dušas priekus, viens no šiem radījumiem mani pārsteidza blakus dušas tureklim. Reizi pa ilgiem laikiem mani pārņēma visaptverošs izmisums, kāds raksturīgs tikai un vienīgi šo radījumu sabiedrībai. Ar savām milzu garajām kājām viņš lēnām stūrēja manā virzienā pilnīgi nobloķējot manu cerību izmazgāt matus vai jebkad atkal skatīt vannas istabu kā savu mierinājuma meku.

Par laimi, man vairs nav desmit gadu, kad vienīgie divi risinājumu šai problēmai bija sirdi lauzošs pazemojums (rezultāts lūgumam vecākiem radījumu aizvākt, kas beidzas ar viņa nogalēšanu un neizbēgami drausmiem pašpārmetumiem) vai nelāgs aromāts (rezultāts vairāku dienu vannas istabas boikotam). Tagad ir kāds, kas līdzcietīgi un pārāk nesmīkņājot paņem zirnekli un aizved viņu prom. Nenogalinot ne viņu, ne to daļiņu pašcieņas, kas histēriskam dušoties alkstošam cilvēkam vēl ir palikusi.

Katram ir vajadzīgs kāds, kas aiznes negaidīti satiktos zirnekļus uz trepju telpu!.