Kopumā neuzskatu sevi par izcilu bērnu mīļotāju. Es neteiktu, ka sīkaliņu tuvums man šķistu diži briesmīgāks par slapjdraņķi ar krusu un stipru vēju, bet nav arī tā, ka es rautos izmantot katru iespēju svētsvinīgā jūsmā lūkoties uz puņķainu brēkuļu bariņu, kuru danči, dziesmas un komunikācija iekrīt kategorijā "Brauna kustība". Un, būsim godīgi, lai arī man šķiet, ka vecās gobas cienīgums jau ir sasniegts un labākie dzīves gadi jau ir aiz muguras, gluži tas vecums, kurā man būtu jāģībst no aizkustinājuma par katru skruļmataino eņģelīti un gaišmataino princesīti, vēl mani nav piemeklējis.

Tomēr neskatoties uz to, ka mazi bērni man nešķiet inherenti slavējami, vakardien padevos aizkustinājumam. Piedalījos mazā Ziemassvētku labdarības akcijā bērniem no krīzes nama (bērniem, kuri *uz laiku* izņemti no ģimenēm). Tur bija kādi 15 bērni, pārsvarā vecumā, kas rakstāms ar vienu ciparu, un tie bija vissirsnīgākie dzīves pabērni, kurus jebkad esmu satikusi. Viņiem bija sagatavota telpa ar paslēptām konfektēm, un lielākie bērni nevis sagrāba visu sev, bet palīdzēja mazākiem tikt pie gardumiņiem. Viss guvums bija sadalīts pilnīgi godīgi. (Tie ir bērni un saldumi!). Turklāt, lai arī bērni bija maziņi un izrādītē piedalījās tādi drāmas dižgari kā es, klobex un citi ļaudis, kuru dosjē nav atrodamas pat lomas ar numuru tēla vārda vietā, mazie bērniņi skatījās izrādi ar nedalītu uzmanību. Nedalītu! Visbeidzot, viņi bija priecīgi un pateicīgi par kopumā ne pārlieku ekstravaganto pasākumu un pieticīgajām dāvaniņām. Tiešām priecīgi.

Tā, lūk. Par spīti labajai audzināšanai un sirsnīgumam, šie bērni nav spējuši iekarot savu vecāku(?) prioritāšu augšgalu un tamdēļ Ziemassvētkos viņi būs bez ģimenes. Tas, ka viņu sirdsskaidrība un pasaules mīlestība tiks izmēsta ar dzīves netaisnībām tik nepiedodami agrā vecumā, ir salauzusi manu sirsniņu. Īpaši tamdēļ, ka nevaru iztēloties veidu, kā būtu iespējams to novērst.

Ir reizē tik sēri un mierinoši apzināties, ka bioķīmijai ir piekāst visu smalko gribasspēku un nelokāmo rakstura stingrību. Ja Tu gribi, lai domiņas ritinās pa galvu kā zīdtauriņu kokoni Ķīnas vērpēju delikātajos pirkstos, nežēlo sev krūku kafijas. Viens un divi - pasaule smaida un dvēsle burtiski plēšas darīt labu.

Nezinu vai tā ir bijis vienmēr vai arī tas ir kaut kāds "straujā 21. gadsimta" ieviesums. Neapstādināmās laika plūsmas radītā sajūta, ka dienas un gadi aiziet zudībā un sērā nepiepildītu sapņu muklājā ir ne viena vien daudzsološā nākotnes cēlāja bubulis. Man šķiet, ka lielākā daļa manu paziņu kaut reizi dzīvē ir sagumuši zem domas par to, cik veci ir un cik ļoti viņi izšķieduši savu "laimīgāko dzīves laiku". Arī es īdu par to, kā esmu par vecu, lai sāktu darīt šito un to un vispār esmu visas savas lielās iespējas palaidusi garām. Sākot jau ar nekad neapgūto mākslas vingrošanu un turpinot ar flautas spēli, dziedāšanu, sporta dejām, jāšanu etc.

Man ir 22 un lai arī objektīvi zinu, ka tas vēl gluži nav tas vecums, kurā jāsāk maketēt kapakmens, šis cipars man liekas biedējoši kusls. Kusluma pamatā ir ieborētā apziņa, ka nupat jau mētāšanās starp nozarēm un akadēmiskām disciplīnām vairs neskaitās "daudzpusība" un "kopjama zinātkāre", bet gan izpelnās uzacu krunkošanu un tautisko "puskoka lēcēja" apzīmējumu.

Pasaule ir mazāka un indivīdu horizonti ir plašāki, kā vecajos labajos laikos, kad visiem bija darbs, bet tikai pacietīgiem buržujiem bija desa. Mums visiem tiek piedāvātas daudz vairāk iespēju un neizbēgami arī daudz vairāk iespēju tiek palaistas garām. Man šķiet, ka tieši apziņa par iespēju kapsētas apmēriem ir tā, kas negausīgi aprij piepildījuma sajūtu par izdarīto.


*Voltērs

Nereti dzirdēts, ka Latvieši ir bezatbildīgi slīmesti, kuri iet uz darbu nevis dodas strādāt. Bezdievīgais slinkums, kas prevelē nacionālajā tautsaimniecībā ir tik dramatisks, ka valstij nav naudiņas sociālām garantijām.

Cilvekresursu vadības kurss, par kura sēro bezjēdzību es tā zūdījos, ir spējis sevi reabilitēt piedāvājot kaut ko praktisku, proti, universālu risinājumu motivācijas un produktivitātes vakuumam.

Semināra materiāls: http://www.youtube.com/watch?v=RzToNo7A-94

Dodoties studēt ekonomiku, es neloloju cerības par iespēju lepoties ar ikdienā gūtajām spoži mirdzošajām mākām un gudrībām. Tomēr vienu talantu man, viennozīmīgi, ir izdevies attīstīt līdz teju pārcilvēciskiem augstumiem. Proti uz pāris dienām uzkrāt bezjēdzīgas pēc čalojošas redundances velkošas "zināšanas". Bet Human Resource Management ir uzstādījis jaunu latiņu. Pēc 6E, 4P, 3 mācīšanās cikliem un 4 mācīšanās tipiem, 70 terminiem un vēl kādiem 15 rakstiem par pareizajām ļaužu pārvaldes tehnikām mans bezjēdzīgās informācijas uzglabāšanas centrs ir pārblīdis jēgu.
Kā izrādās 8 soļi "veiksmīgai uzņēmuma srtuktūras pārveidošanai" ir par trašīgu pat maniem izcili zemajiem standartiem. Par spīti pūlēm tie atkal un atkal nespēj izsisties līdz jel kādiem atmiņas nostūriem.


1) Establish sense of urgency
2) Forming strong guidance coalition
3) Creating vision
4) Communicating vision
5) Empowering other to act upon the vision
6) Planning for short term wins
7) Consolidation improvements and more change
8) Intuitionalizing new approaches


Un eksāmenā man noteikti liks par viņiem rakstīt eseju.


EDIT:
Eseju tēmas eksāmenā:
5 bloki, kas veido "learning organization"
Dažādi veidi kā interpretēt mācīšanos (6 prespektīves)
Cilvēku pārvalde: maiga ("soft") vs. skarba ("hard")
Ko darīt, kad Tavs mārketinga direktors iesniedz atlūgumu. Iesaiti modeļus, konceptus, teorijas.

http://news.bbc.co.uk/2/hi/programmes/newsnight/8711895.stm

11 minūtē ir ainiņas no baleta, kas slavina dambja celšanu!

Par spīti vecāku košajām aspirācijām, mani nav skāris ne čakluma, ne darba mīlestības lāsts. Vismaz ne pietiekoši, lai atņemtu man spēju žēli gausties par akadēmiskās nastas sūrumu. Par spīti tam, zināma deva skolnieciskas ambiciozitātes mani nav pametusi, attiecīgi esmu stingri pārliecināta, ka "ka darīt kaut ko slikti, ir ļaunāk kā nedarīt neko". Tomēr brīžos, kad spiedīga prasība pēc rakstu darbu kvantitātes, slampājās pa kvalitātes standartu trauslajiem koraļļiem, mana, uz labiem darbiem aicinošā, devīze tiek saberzta pīšļos.

Šī nedēļa ir spilgts piemērs nesaprātīgām prasībām, kas nav savienojamas ar zinību tempļa mājaslapā drukātajiem mērķiem un prioritātēm. Līdz nedēļas beigām man vajadzētu uztamborēt kādus 20k vārdus un izlasīt aptuveni 2.5-3k lappuses. Tas, protams, nav nekas diži neiespējams. Tomēr manā pasaulē šie apjomi ir gana brangi, lai spēcīgi ierobežotu iespējas tapt pārdomātiem, uz saprātīgu literatūras apskatu balstītiem un ērti lasāmiem sacerējumiem.

Man riebtin riebj rakstīt apšaubāmas kvalitātes skribelējumus un vēl jo vairāk man derdzas viņus pārlasīt un iesniegt. Bet tā kā tuvākā gada laikā saņemt diplomu man kārojas vairāk, kā nostāties pozā un nerakstīt draņķus, mani smalkie principi var iespēt tikai tik vien kā iepinkšķēt cibiņā.

Atradu uz trotuāra zviedru pasi, kas pateicoties veiksmīgām sakritībām un īsam sprintam atgriezās pie cienījamā vecuma īpašnieka.
3h vēlāk neplānoti nonācu netipiski tukšajā mācību stūrītī, un man uzdāvāja priekšapmaksas karti un modēmu mobilajam internetam.

Pēdējo nedēļu man diezgan slikti sokas ar iemigšanu. Šī problēma kulminēja šonakt, kad no pusnakts gulēju gultiņā, bet tā arī no nomoda neizslīdēju.

Dienas aizvadu apzinīgi trallinoties pa augstskolu nevis vijot saldo sapņu kūniņas no segām un spilveniem. Man nav paraduma strēbt kafiju vai tās ekvivalentus pēc 15.00. Nemēdzu arī nokausēt cukurgailīšu armādas īsti pirms gulētiešanas. Proti - iepriekšējās bezmiega kūres it kā ir ļāvušas iegūt zinības par to, kādas rīcības slikti kompilējas ar gulēšanu naktī. Acīmredzami, šīs mākas tomēr nav spējušas nodrošināt kārotos panākumus.

Neesmu mēģinājusi pievērsties farmācijas piedāvātajiem risinājumus un stingri vēlētos šo parašu nemainīt. Tamdēļ šobrīd mana iemigšanas ideju vācelīte ir izsmēlusies.

http://www.youtube.com/watch?v=qINwCRM8acM
http://www.telegraph.co.uk/news/newstopics/howaboutthat/7204596/Lord-of-the-Rings-fan-spends-life-savings-creating-prequel.html

LOTRa entuziaste ir veltījusi sešus gadus un visus savus ietaupījumus, lai izstrādātu ~stundu garu prīkvelu.
Ļoti priecīgi.

Neesmu Stārastes ilustrācija, tāpēc man nav pienākums vai kapacitāte smaidīt un trotot apkārt kā prātā sistai maijrozītei.
Nevaru izlemt, vai man skauž, ka citi tā var.

Pienākums ir sērīga padarīšana. Obligācija darīt lietas, kuras netīkas vai kurām ir grūti pieķerties allažiņ padara cilvēku radošu. Proti, spējīgu atrast neskaitāmas nodarbes vai attaisnojumus nodarbju neveikšanai. Tomēr, lai cik arī apdāvināta es nebūtu ieganstu sacerēšanā, sevi līdz galam apmānīt ir grūts un reti paveikts uzdevums.

Ne tik veiksmīgajos gadījumos pienākums kā negaisa mākulis pie horizonta patstāvīgi atgādina par savu nenovēršamo uzdevumu un palēnām nospiež priekpilno slīmesta garu. It kā jau atlikšana un jaunu plānu kaldināšana rada šķietamu atelpu, kas ar sarmas cienīgu noturību pasargā no nomācošās pašpārmetumu gūzmas, bet nekādu īstu sanktuāriju tas tomēr nedod.

Prātu un visu būtību nospiedošais akmens akumulējas. Jo vairāk Tu kaut ko atliec un grimsti pašpārmetumu akacī, jo grūtāk ir pienākumam pieķerties. Ja akmens sasniedz kritisko masu, ar pienākumu aplipušais defaultojas un to neizpilda. Nekad. Tas ir ļoti nepatīkami, jo degradē uzticamību savās un citu acīs. Neatgriezeniski. Vai vismaz es ticu, ka neatgriezeniski. Citādi es droši vien ciešāk draudzētos ar cilvēcīgumam raksturīgo slīmestošanos.

Izpildot pienākumu, īpaši tādu, kas ir tā patālāk no patīkamām lietām, piemeklē atvieglojums. Līdzīgs tam, ko izjutu atnākot mājās pēc garākas mācību dienas pamatskolā. Kā centīgā meitene, es allažiņ visu ņēmu līdz. Grāmatas, klades, burtnīcas, mapes, penāli, krāsainos zīmuļus un rezerves zeķubikses, attiecīgi mugursoma bija līdzvērtīgai ceturtdaļai pašas svara. Ejot to nevarēja just, jo pie nospiedošām lietām ātri pierod, bet tiekot no tās vaļā, uz īsu brīdi piemeklēja brīnišķs vieglums.

Lasīju par rakstu par HPV, kas izraisa dzemdes kakla vēzi. Komentāri pie šī raksta ir neapstrīdami graujoši. Nekompetentā ļerkšķēšana par labajām domām un ļauno zinātni manī allažiņ izsauc taisnās dusmas. Ir tādi ļaudis, kas uzskata slimības par slikta rakstura pazīmi un tic, ka pašu lieliskā veselība ir viņu neapstrīdamā pārākuma pazīme. Piekrītu, ka ir dažādas veselības jomas, kur labs dzīvesveids tik tiešām var Tevi pasargāt (gastrīts, alkoholisms), bet "labs dzīvesveids" noteikti nav nekāda panaceja. Un tad vēl visi šie "stiprs gars <=> stipra miesa" lobētāji nīst ĢMO. "Mazi bērni esot alerģiski, jo māmiņas ēdot jogurtus ar modificētām cietēm." psc.

( Komentāri no raksta par HPV )

Visu ekonometrikas kursu domāju par to cik labi būs, kad tas beigsies. Cik daudz brīva laika man būs. Kā es lepni nodošos miega baudām fakultatīvi parosoties ap kādu projektu.

Tad sākās tirgus izpētes kurss, kura ietvaros katru dienu vajadzēja čakli darboties no pusdeviņiem rītā līdz pusdeviņiem vakarā. Šis dienas režīms skaudri atšķīrās no iecerētās ainavas ar dīku ripināšanos pa pēļiem. Par laimi, apziņa, ka šis asainmentu pasākums ilgs tikai vienu nedēļu, neļāva man pārlieku atsvešināties no lieliskā plāna.

Ikdienišķie asainmenti, kā jau sagaidāms visai antiklimaktiski beidzās. Attiecīgi vīzija, kurā es māsteroju kaķēna cienīgu entuziasmu gulēšanas jautājumos atguva sev pienākošos vietu, ikdienas domu anālēs.

Bet jau atkal pārāk lielā tuvredzība bija mani atstājusi pilnīgi nesagatvotu realitātei. Mums iedeva nākamā kursa lasāmvielu, kas sniedzas 25 cm augstumā un sver apmēram tik pat, cik manu vecāku traumatiski pārbarotais kaķis. Papildus pre-course assaignmentam tās 3000+ lpp izlasīt līdz 5. janvārim, mani pievīlis arī mans kursa darbs. Manā nākotnes ekspektāciju bildē tas bija kaut kāds trešās šķiras uzdevums, kuram vajadzēja būt tik pat apgrūtinošam kā gājēju apšļakstīšanai braucot ar vidēja izmēra džipu, bet realitātē tas ir izvērties par kaut kādu izpētes apogeju.

Tā vietā, lai es šodien grimtu slikta kino un mīkstu segu apskāvienos, es vācu rakstus par metroseksuāļu vēlmēm kosmētikas jautājumos. Un it kā jau tas nebūtu gana liels sods, esmu sevi pārdevusi verdzībā šim daiļum-kopšanas akadēmisko raksteļu fontānam uz visu nedēļas nogali.

Vēl pirms 3 mēnešiem, lai varētu tikt pie ārsta ARSā, bija jāpierakstās mēnesi iepriekš un arī tad visādi jāpielāgojas. Šodien man piedāvāja gan vairākus iespējamos laikus rīt, gan arī nākamnedēļ. Kad vien man esot ērtāk.

Aizdomīgi.

Cilvēki baidās. Baidīties viņi iemācās patīkami necilā vecumā. Manuprāt, tas notiek kaut kad starp saliktiem teikumiem un trīsriteņa pārvaldības mākām.

Baidīšanās objektu skaits un katras atsevišķās epizodes intensitāte varētu tikt prezentēta ar līkni asimetriskas parabolas formā. Proti - nejēdzīgā brēkuļa vecumā baiļu ir maz. Līdz ar saprāta parādīšanos un informācijas uzkrāšanu, dažādu šausmu dvesošu biedu skaits pakāpeniski palielinās un sasniedz kulmināciju kaut kad starp pirmo mīlestību un regulāriem algas ieskaitījumiem. Pēcāk tas viss palēnām samazinās pateicoties paškontrolei un erudīcijai.

Kā kārtīgām meitenēm pienākas, bērnībā baidījos no respektabli daudz lietām un iespējamībām. Rejošiem, nešaubīgi asinskāriem suņiem; trepju telpā aizmigušiem gārdzošiem dzērājiem; mājas nenovēršamās nodegšanas, kamēr dzīvoklī uzturos viena; x-failu briesmoņa, kas līda pa notekcaurulēm, nelaimēm, kas varētu notikt ar promesošajiem radiniekiem, nebūšanas gana labai, un protams, kā pazemojoša iracionalitātes apogeja - bailes no zirnekļiem.

Ne čūskas, ne reptiļi un pat ne dēles vai jebkas cits no augstāk man nav licis histēriski rausties kājās, izdot nesankcionētas skaņas un atteikties gulēt sērgas skartajā istabā (tiesa, visdrīzāk melotu, apgalvojot, ka nepretojoties iemigtu blakus sienai pa kuru dīki klīst kāda nomaldījusies dēle). Lai nu kā, kļūstot mazāk patvaļīga savās emocionālajās izpausmēs, esmu atvadījusies no klaigāšanas un acumirklīgām sirdsklauvēm, katra tikšanās ar absolūti nekaitīgo astoņkāji ir nepatīkama un saskare ir pilnīgi neiedomājama.

Šovakar dodoties baudīt bezgalīgus dušas priekus, viens no šiem radījumiem mani pārsteidza blakus dušas tureklim. Reizi pa ilgiem laikiem mani pārņēma visaptverošs izmisums, kāds raksturīgs tikai un vienīgi šo radījumu sabiedrībai. Ar savām milzu garajām kājām viņš lēnām stūrēja manā virzienā pilnīgi nobloķējot manu cerību izmazgāt matus vai jebkad atkal skatīt vannas istabu kā savu mierinājuma meku.

Par laimi, man vairs nav desmit gadu, kad vienīgie divi risinājumu šai problēmai bija sirdi lauzošs pazemojums (rezultāts lūgumam vecākiem radījumu aizvākt, kas beidzas ar viņa nogalēšanu un neizbēgami drausmiem pašpārmetumiem) vai nelāgs aromāts (rezultāts vairāku dienu vannas istabas boikotam). Tagad ir kāds, kas līdzcietīgi un pārāk nesmīkņājot paņem zirnekli un aizved viņu prom. Nenogalinot ne viņu, ne to daļiņu pašcieņas, kas histēriskam dušoties alkstošam cilvēkam vēl ir palikusi.

Katram ir vajadzīgs kāds, kas aiznes negaidīti satiktos zirnekļus uz trepju telpu!.

"Tā, kura atsaka, tikai tādēļ, ka nedrīkt ļauties, īstenībā ļaujas."
Ovīdijs, Mīlas Evanģēlijas

Nonācu slimnīcā. Tur bija riebīgi.
Valdīja drūma neientersētība cilvēku labsajūtā un viegli sitās ārā nekompetence.
Nosolījos būt labāks cilvēks.

Ļaudis
Dzīvoju vienā palātā ar 3 padomju gados skolotām kundzītēm. Katrai ir savas pseidonīms:

(#1) Radio - viņa vienmēr runā. Kā puspiecos actiņas vaļā, tā monotonā balsī pa apli riņķo stāsts par vedeklu, kura jau bija sarakusi karpeļus, bet aizturēja savas kāzas, jo topošā vīra tēvs nomira no vēža.

(#2)Vaimanu Vācelīte - visu viņas (bagātīgo) komunikāciju ietver 3 vārdi: užas, bože, moi. Kamēr Radio skan, tikmēr Vācelīte rimtiski skandē "užas". Uz dramatiskākajiem momentiem lietojot trīskērtāju: "užas, užas, užas".

(#3)Neapmierinātā Latve - viņa vienmēr skaļi un ekspresīvi sūrojās par visu kas notiek / nenotiek. Tomēr viņai pienākas pluspunkts par lezbiežu un vibratoru tēmu, kas vienā momentā uzpeldēja. Diemžēl krieviski.

Skaņa
Kartupeļu / nāves stāstu es dzirdēju kopā kādas 9-12 reizes (pie 6 man nojuka skaits). Viena pat bija stāsta latviskā redakcija. Bija arī daudz citu nāves motīvu apdziedošu stāstu. Visām trim bija vismaz trīs radinieki, kas miruši slimnīcās no baisām slimībām.
Radio ir / ir bijuši ļoti daudz radu. Uzzināju dzīvesstāstu arī daļai viņas kaimiņu (viena starp citu noindēja savu māti, lai tiktu pie naudas, BET, policija viņu nesaņēma ciet)(5x). Vēl bija aplaupīšanas stāsts par dzīvokli ar svaigi pirktām lustrām, un Dievu, kas pasargājis ģimenes skaidrās naudas iekrājumus (4x). Un ļoti, ļoti daudzi darba zaudēšanas stāsti.

Secinājums
Slimīnca, tāpat kā cietums, ir konceptuāli nefunkcionāls iestādījums. Cietums nemotivē cilvēku laboties un slimnīca nemotivē cilvēku veseļoties. Ļaudis runā par savu drīzo nāvi, vaid aizkapa balsī un pieklusinātos toņos aprunā citu ļaužu nešaubīgi drīzo nāvi.

Ainiņas
Man ir arī nedēļas jautājums.
Kādam ir jābūt cilvēka aprakstam, lai izveidotos šāda saruna:

-VV: [Krieviski. Īss personas apraksts]
-NL: Godmanis?
-VV: Ņet (apdomīgs)
-R: Raimonds Pauls?
-VV: Da da, tože samij.

Mans, līdz šim labākais minējums ir: "Sirmais tautas draugs".

Nepieciešamības dzīta rotaļājos ar 3500+ mūzikas listi, kas negiadītā kārtā aptver gandrīz visu Rīgā pavadīto dzīves periodu. Šī rakņāšanās noris ar apmēram tik pat augstu lietderības koeficentu kā vecu papīru pārkārtošana. Proti, tā vietā, lai veicīgi ieviestu spozmi un kārtību, tīrīšanas mitriķis sēž apokalipses vidū un aizrautīgi pēta sabružātu papīra stērbeli.

Mani pilnībā paverdzinājis atmiņu kaleidoskops.