Kopumā neuzskatu sevi par izcilu bērnu mīļotāju. Es neteiktu, ka sīkaliņu tuvums man šķistu diži briesmīgāks par slapjdraņķi ar krusu un stipru vēju, bet nav arī tā, ka es rautos izmantot katru iespēju svētsvinīgā jūsmā lūkoties uz puņķainu brēkuļu bariņu, kuru danči, dziesmas un komunikācija iekrīt kategorijā "Brauna kustība". Un, būsim godīgi, lai arī man šķiet, ka vecās gobas cienīgums jau ir sasniegts un labākie dzīves gadi jau ir aiz muguras, gluži tas vecums, kurā man būtu jāģībst no aizkustinājuma par katru skruļmataino eņģelīti un gaišmataino princesīti, vēl mani nav piemeklējis.

Tomēr neskatoties uz to, ka mazi bērni man nešķiet inherenti slavējami, vakardien padevos aizkustinājumam. Piedalījos mazā Ziemassvētku labdarības akcijā bērniem no krīzes nama (bērniem, kuri *uz laiku* izņemti no ģimenēm). Tur bija kādi 15 bērni, pārsvarā vecumā, kas rakstāms ar vienu ciparu, un tie bija vissirsnīgākie dzīves pabērni, kurus jebkad esmu satikusi. Viņiem bija sagatavota telpa ar paslēptām konfektēm, un lielākie bērni nevis sagrāba visu sev, bet palīdzēja mazākiem tikt pie gardumiņiem. Viss guvums bija sadalīts pilnīgi godīgi. (Tie ir bērni un saldumi!). Turklāt, lai arī bērni bija maziņi un izrādītē piedalījās tādi drāmas dižgari kā es, klobex un citi ļaudis, kuru dosjē nav atrodamas pat lomas ar numuru tēla vārda vietā, mazie bērniņi skatījās izrādi ar nedalītu uzmanību. Nedalītu! Visbeidzot, viņi bija priecīgi un pateicīgi par kopumā ne pārlieku ekstravaganto pasākumu un pieticīgajām dāvaniņām. Tiešām priecīgi.

Tā, lūk. Par spīti labajai audzināšanai un sirsnīgumam, šie bērni nav spējuši iekarot savu vecāku(?) prioritāšu augšgalu un tamdēļ Ziemassvētkos viņi būs bez ģimenes. Tas, ka viņu sirdsskaidrība un pasaules mīlestība tiks izmēsta ar dzīves netaisnībām tik nepiedodami agrā vecumā, ir salauzusi manu sirsniņu. Īpaši tamdēļ, ka nevaru iztēloties veidu, kā būtu iespējams to novērst.

Nezinu vai tā ir bijis vienmēr vai arī tas ir kaut kāds "straujā 21. gadsimta" ieviesums. Neapstādināmās laika plūsmas radītā sajūta, ka dienas un gadi aiziet zudībā un sērā nepiepildītu sapņu muklājā ir ne viena vien daudzsološā nākotnes cēlāja bubulis. Man šķiet, ka lielākā daļa manu paziņu kaut reizi dzīvē ir sagumuši zem domas par to, cik veci ir un cik ļoti viņi izšķieduši savu "laimīgāko dzīves laiku". Arī es īdu par to, kā esmu par vecu, lai sāktu darīt šito un to un vispār esmu visas savas lielās iespējas palaidusi garām. Sākot jau ar nekad neapgūto mākslas vingrošanu un turpinot ar flautas spēli, dziedāšanu, sporta dejām, jāšanu etc.

Man ir 22 un lai arī objektīvi zinu, ka tas vēl gluži nav tas vecums, kurā jāsāk maketēt kapakmens, šis cipars man liekas biedējoši kusls. Kusluma pamatā ir ieborētā apziņa, ka nupat jau mētāšanās starp nozarēm un akadēmiskām disciplīnām vairs neskaitās "daudzpusība" un "kopjama zinātkāre", bet gan izpelnās uzacu krunkošanu un tautisko "puskoka lēcēja" apzīmējumu.

Pasaule ir mazāka un indivīdu horizonti ir plašāki, kā vecajos labajos laikos, kad visiem bija darbs, bet tikai pacietīgiem buržujiem bija desa. Mums visiem tiek piedāvātas daudz vairāk iespēju un neizbēgami arī daudz vairāk iespēju tiek palaistas garām. Man šķiet, ka tieši apziņa par iespēju kapsētas apmēriem ir tā, kas negausīgi aprij piepildījuma sajūtu par izdarīto.


*Voltērs

"Tā, kura atsaka, tikai tādēļ, ka nedrīkt ļauties, īstenībā ļaujas."
Ovīdijs, Mīlas Evanģēlijas

Kopumā es nepiekrītu radikālam feminismam. Esmu droša, ka ir profesijas, kuras labāk spēj izpildīt viens vai otrs dzimums. Es ticu, ka sievišķais dzimums pēc defaulta ir smukāks un attiecīgi ir nolemts pucēšanās lāstam. Tāpat es arī nejūtos apkrāpta ar tradicionālo rietumu ģiemens modeli, durvju atvēršanu un citiem ikdienas sīkumiem. Tomēr mani mulsina sievietes - cietējas loma sabiedrībā. Lielisks piemērs šim fenomenam ir apmatojuma likvidēšanas industrija.

Rietumu sabiedrībā bagātīgs kažociņš un meitenes kājām (un prefereblī jebkur atskaitot galvas matu daļu) netiek vērtēts diez cik pozitīvi. Tamdēļ eksistē vesela industrija kas piedāvā 6-8 distinktīvus veidus kā no liekajām spalvām atbrīvoties. Trešdaļa no šīm metodēm darbojas ļoti īsu laiku, otra trešdaļa ir augstākā mērā sāpīga un pēdējā ir izcili dārga / eksperimentāla.

Vīriešiem aug bārda no kuras lielākā daļa rietumpasaules indivīdu atbrīvojas +/- katru rītu. Kā vienīgais konvenciālais palīglīdzeklis tās aizvākšanai tiek piedāvāts skuveklis. Veikalu plauktos es neesmu manījusi vīriešu bārdas vaksu vai bārdas epilatoru. Tā vietā ir ļoti bagātīgs klāsts losiojonu, putu, afteršeivu, gēlu un citas kosmētikas, kuras uzdevums ir nodrošināt maigu un patīkamu skūšanās procesu.

Ir atrodama ļoti daudz dažādu diskomfortu radošu produktu / servisu patērēšanas prevelence femīnajā tirgus segmentā: Badošanās diētas, augstpapēdenes, mežģīņu apakšveļa, tanga, korsetes, dažādas smukumoperācijas, zeķbikses, ienadžu izņemšana etc.

Konceptuāli man nav nekas iebilstams pret augstākaprakstītajiem produktiem. Mani interesē tas vai sievietes - cietējas loma ir izvēlēta tīri balstoties uz fizioloģisku sieviešu pārākumu, vai arī tā ir maskulīnās / patriarhālās sabiedrības uzspiesta?

Skotam Adamsam (Dilbeta komiksu radītājam) ir brīnišķa teorija par to, kā korporatīvā vidē izspiest no darbiniekiem maksimālu atdevi. Metodes pamatā ir spēja noturēt līdzsvaru starp augstu darbinieku morāli un zemu pašapziņu.
Gadījumā, ja darbiniekiem ir augsta morāle un augsta pašapziņa viņi pieprasīs lielākas algas un būs pārāk apmierināti ar sevi, lai veltītu sevi uzņēmumam. Savukārt, ja darbiniekiem morāle un pašapziņa ir zema viņi būs nospiesti, depresīvi un tā vietā, lai ieguldītu savu artavu spožajā nākotnē bēdīgi gauduļos. Bet, kad darbinieks ir ar augstu morāli un zemu pašapziņu viņš laimīgi izspiedīs no sevis tik daudz kapacitātes cik vien spēs negaužoties par sūrajiem apstākļiem.

Man nepatīk teksti, kuru autori ir mēģinājuši būt dziļi ar 3. klasē apgūtām literāta dotībām.

Proti, ļaudis, kas ir pārāk neprasmīgi, lai uzrakstītu kādu dzļdomīgu un aizraujošu frāzi, izvēlas nerakstīt neko un cer, ka dziļdomīga klusēšana un mīklaina nepabeigtība meistarīgi apslēps viņu neprasmi. Par dziļu nožēlu teikumu raušanas kvalitāte nemazākā mērā nepaaugstina jebkāda teksta māksliniecisko, kur nu vēl informatīvo vērtību. Protams, eksistē izņēmumi, kuros daudzpunktes ir labākais, kas ar tekstu, jebkad ir noticis. Bet tā kā es nevaru par tiem gausties, tad tie tiks ignorēti.

Bez šaubām apjaušu skaudro patiesību, ka nepabeigts teikums ir "drošs veids" kā izvairīties no konkrētas nostājas, tādējādi līdz apskaužamam niecīgumam samazina risku tikt piespiestam savu nostāju mainīt un iegūt nelāgo bezmugurkaulnieka slavu. Šim nolūkuam metode kalpo apbrīnojami lieliski, jo oponēt tādiem teikumam kā "Es..."; "Suns..."; "Vajadzēja..."; "Ak..." u.c. ir neiedomājami grūti. Un, to visu vēl papildina brīnišķa dziļdomīgi tēvišķā noslēpuma sajūta. Kārdinājums droši vien ir burtiski nepārvarams.

Sen (bet ne gana sen) arī mani vajāja vēlme teikumu nobeiguma vietā iestūkāt daudzpunktes. Tā ir šaušalīga kaite un par laimi, mani varis pārlieku bieži nevajā. Pazemīgi ceru, ka visi, kas ar to sirgst, reiz tiks atsvabināti.

Sekas ir rīcības mērs.
Laimīgums ir labuma mērs.
Pašpietiekamība ir harmonijas mērs.

Kas ir muļķības mērs?

Uzskatu, ka gudrība un intelektualitāte ir strikti nodalāmi jēdzieni. Uz to atšķirībām kaut kādā mērā norāda pat to lingvistiskā iedaba – "gudrs" ir brīnišķīgi nepretenciozs vienzilbes vārds. Tai pat laikā cienīguma pilnais 5 zilbju "intelektuāls" sevī nes gaumīgu snobisma un akadēmiska stīvuma pieskaņu.

Protams, šīs divas rakstura kvalitātes savā starpā mijiedarbojas un viena otru papildina. Iespējams, ka hiperbolizētos apmēros, tās pat spēj viena otru aizvietot, nu kaut kādā mērā. Lai nu kā, šie vārdi apraksta atšķirīgas mākas. Intelekts vairāk raksturo cilvēka akadēmisko kapacitāti, uzkrātās zināšanas, faktus un spēju piemērotā brīdī vajadzīgo informācijas kripatu izsēt apbrīnotājiem. Gudrība, savukārt, ir prasme adekvāti novērtēt jaunu informāciju un aplūkot to kontekstā ar jau zināmo.

Manā pasaulē gudrība eksistē kopā ar harmoniju un apgarotību. Viņiem, lai sevi izceltu, nav nepieciešami milzīgi vārdi, eksaltētas emocijas vai kas nu tur vēl. Viņiem droši vien pat nav vajadzības sevi izcelt. Gudrajie ir tie, kas atraduši līdzsvaru savā iekšējā un ārējā pasaulē. Viņi māk būt pieticīgi un pacietīgi, viņi nejūt muļķīgu sāncensības garu un nealkst mainīt pasauli pēc sava prāta un līdzības.
Tādi patīkami cilvēki.

Motivācija, kā runā, nemēdz rasties no nekā. Cilvēkiem ir nepieciešama cerība. Cerība, ka tad, ja viņi sevi piespiedīs, pēcāk lietas nokārtosies un iegūs viņiem tīkamu formu. Kas šo cerību uztur pat nav īsti svarīgi. Tie var būt solījumi, dabiskas likumsakarības, iepriekšēja pieredze vai vienkārši cerībām-pilna domāšana.

Šādu motivācijas modeli brīnišķīgi atbasta kultūra. Literārā, liriskā, kinomotgrāfiskā, dramatiskā un droši vien arī visa pārējā. Jo lūk, šedevrs, kurš labprātīgi atteicies no jebkādas loģisko likumskarību ķēdes, tiek uzskatīts par izcili postomodersnisku. Bet postmodersniski darbi patīk tikai pseidointelektuāļiem un entuzisatiskiem filosofijas studnetiem. Ar šādu mērķauditoriju grūti nopelnīt pat karašiņai un ūdenim.

Vidējam cilvēkam, kura problēmu sarakstu, galvenokārt, veido slikta valdība, kašķīgs priekšnieks, neizdevusies mīlas dzīve un nesinhrona monētiņu - vajadzību attiecība, vārdiskā pasale māca, ka, ja viss vēl nav labi, tās vēl nav beigas. Reliģija māca, ka mocekļi šeit būs karaļi pēcāk. Morāles uzstāj, ka tie, kas dara labu, saņem labu. Kā mēs lieliski zinām, tādu un līdzīgu, naiva ideālisma apdvakotu, ideju ir visnotaļ daudz.

Tomēr, par spīti tam visam, Tevi negaidot piemeklē kāds stāsts par labiem civēkiem, kuriem ne īsti saskatāmu iemeslu dēļ vienkārši neveicas. Kurus tā arī nepiemeklē laimīgās beigas. Mēs visi zinām, ka tādi cilvēki eksistē. Un, parasti, visai veiskmīgi sev ieskaidrojam, ka tai noteikti ir jābūt šo cilvēku pašu vainai. Nu, kaut kur saknē. Jo *tā vienkārši nenotiek*.

Ideja par cilvēka varas ierobežotību ir šaušalīgi traumējoša un principā apdraud sabiedrības kopējo morāi. Degradē disciplīnu. Es neticu pēcnāves pasaulei un galējai ļaunuma sodīšanai. Nav jau globāli universāla ļaunuma mēra. Es neticu arī tam, ka ar ļaunajiem notiek ļaunas lietas un ar labajiem notiek labas. Tomēr uzskatu par *tā vienkārši nenotiek* es vēl neesu pamanījusies iznīdēt. Gan jau. Ar gadiem.

Strīdēties ir vērts tikai tad, ja pastāv iespēja strīdā uzvarēt.

Steigas laikmetā mums, kā godprātīgiem darbaļaudīm pienākas, nereti uzmācas baisā sēnes sajūta. To raksturo vēlme palikt mājās un gausties par to, ka nekas nenotiek, vai arī gribēt kaut ko darīt, netiekot nekur tālāk par gribēšanu. Pat apņēmīgākos no mums - mājas atstājējus, pavada nebeidzams laiskums un vēlme atgriezties mājā, paēst vai, vēl labāk, iedoties kādā laiskuma templī, kur pārtika pati atnāk, pati aiziet un kur neviens neliek mazgāt traukus.
Lai iznīcinātu laiskumu un neieinteresētību pasaulē, ir nepieciešamas gauži radikālas metodes, kas piespiež Tevi koncentrēt savu uzmanību, uz kaut ko mazliet kruiciālāku par gāzēta salduzdzērina izvēli.
Tā nu nolēmu padalīties savā nesenajā vai vismaz puslīdz nesenajā pieredzē par to, kā atgriezt dzīvības sulu savā pār klaviatūru sakumpušajā ķermenītī.

1. Nonākt kādā vietā, no kuras nevar tikt lejā/ārā.
Pussabrukušas mājas (sienas) paaugstāks stāvs, no kura mūriem opcionāli krīt nost ķieģeļi, flīzes un palikušais apmetums. Dziļa aka ar apšaubāmas turēt-spējas un tik pat vai vēl mazāk nešaubīgi ergonomiska izkārtojuma pakāpslīšiem. Kāpt kokā nolaužot aiz sevis zarus. Vai vismaz pazust nekurienē ar drosmīgajiem vārdiem: "Trust me. I know THE shortcut".

2. Staigāt/rāpot pa vietām, kuru celtspēja ir tik pat pārliecinoša kā solījums par ikmēneša algas pielikumu.
Purvi, pusaizsalušas upes, pussatrūdējušas laipiņas, un citas vietas, pret kuru izmantošanu pārvietošanās priekiem, bailīgākā veselā saprāta daļa.

3. Kāpelēt pa ar īpaši pazeminātu berzes koeficentu apveltītām vai kāršu namiņa stabilitātes cienīgām virsmām.
Slapju mālu uzkalns ar maksimāli stāvu nogāzīti pēc iespējas papildināts ar liekulīga paskata papardītēm, no kurām minimums 80% izlido no savām skaņu vietām pie pārāk gara vai pārāk entuziastiska pietvēriena vai arī akmeņu krāvums, kurš turas vairāk uz svešu ļaužu labām domām.

4. Izvēlēties aktivitātei nepiemērotu apģērbu.
Pricnipā tas spēj atsvaidzināt, pat gājienu uz veikalu. Diemžēl, ja tas darīts apzināti,process stirpi vairāk velk uz idiotismu nevis piedzīvojumu kāri. Kamēr pusapzināts neprāts ir pieļaujams - piemēram, pārpratuma dēļ, doties kāpelēt pa dažāda rakstura zemsedzi uz nenoteiktu laika periodu pēc platuma grādiem kādu pustūkstoti kilometru aiz polārā loka, plandošā kleitiņā un bezrievu iešļūcenēs. Vēlams darīt to uz riestu kāru briežu maigo māvienu pavadījumā un opcionāli vēl arī noslēgumā to apvienot ar 3. un 2. punktu. Atstāt savu ķermenīti lidojoša insekta snuķim pieejamā attālumā un doties purvā. Uzvlikt kurpītes ar saplēstu zolīti un doties ieņemt plašās sniega āres. utt. utjp.

5.Doties mazliet pārdrošos izbraucienos.
Vēlams pa pakalnainu un līkumainu ceļu, cerot, ka pretī brauks ar zināmu saprātu apveltīti zemlidotāji. Vai vismaz izvēlēties ledainu ceļu, pēc iespējas milzīgā sniegputenī. Šīm izklaidēm, gan nepieciešams patiesi talantīgs autovadītājs un zināma deva veiksmes. Labāka iespaida meklējumos, var iestigt/izlādēt akumaltoru/iemantot citu tehnisku ķibeli (! vēlams pēc iespejas mazāk spēkratu traumējošā veidā) kaut kur nekurienes vidū, dienas guļamajā laikā. Un tad trenēt savas komunikatora spējas.

6. Iepazīties ar dzīvniekiem.
Piemēram doties izjādēs un cerēt, ka viņi paši nāks pie Tevis. Gadījumā, ja tā notiks, zināma rakstura spēcīgas emocijas noteikti ir garantētas. Piemēram apjaušot sevi, no jums abiem augstāk sēdošā, bet zemāk skilotā, pozicijā, triecoties kāda pazemi zarota koka virzienā apbrīnojamā ātrumā. Vai vismaz atrast kādu zirgu, kuram Tu nepatīc un kurš Tavas muļķības dēļ to lieliski izmanto sākot Tev nesaprotamu iemeslu dēļ lēkšot, piedevām vēl ne Tevis iecerētajā virzienā.


PS. Ļoti svarīga piedzīvojuma sastāvdaļa ir veiksmīga atgriešanās mājas un iespēja tērgāt par notikumiem, neskaitot pēdējos grašus materiālo zaudējumu segšanai vai pārvietojot uz savu mitekli tuvākās diennakts aptiekas arsenālu.

There's no point in living if you can't feel alive :)

Jūsu piedāvājumi?

To, ka ir nepieciešamas kopīgas intereses, lai dīvainais veidojums - daudzcilvēku draudzība - spētu eksistēt, zina un labestīgā kārtā verbāli smiulakrē jau katrs trešais runājošais ceturtklasnieks. Tā ir jauka, universāla patiesība, kas gadu laikā iegūst gaumīgus pierādījumus interešu grupās, interneta sabiedrības apakšsabiedrībās un vēl sazin kur citur.
Pēc tā, ko cilvēki dara āpruss obligātajiem, rutīniskajiem pienākumiem, vajadzētu būt iespējamam, raksturot viņu intereses un līdz ar to arī viņus pašus.
Mīklani dūmakainjā galvā, kas šodien tikai daļēji ir mans draugs, es mēģināju atrast kādu kopīgu iezīmi mazajām cilvēku kopiņām, kuras ir ārēji atvērtas, bet iekšēji slēgtas jau pietiekami ilgu laiku, lai būtu paspējušas saražot kopīgus hobijus un mazas tradīcijas.
Tā nu mēs [es un mans dūmakainais, cerams, galvas saturs] radījām bildi, kur telpā pa stūriem ir izvietojušies dažādi ļautiņi, kuri man un sev zināmu iemeslu dēļ ieņem vietu manā milzu paziņu sarakstā virs sadaļas pavirši-paziņas-bez-verbāla-kontakta.
Tā nu mēs veiksmīgi vispirms savietojām vieglāk atpazīstamās personības. Mums tur mētājas cilvēki, kuriem ir kopīga valoda (kas gan laikam ir visām mazajām sabiedrībām). Cilvēki, kas izskatās līdzīgi, lai gan uzsver atšķirīgumu. Cilvēki, kuriem ir līdzīgas mantiņas. Cilvēki, kuriem garšo līdzīgas vielas. Cilvēki, kas brīvajā laikā dara līdzīgas trakulības. Cilvēki, kas ikdienā aplūko vienas un tās pašas interneta lapas. Cilvēki, kuri dala vienu viedokli uz visiem. Vispār, telpa bija visai liela un ar visai daudz stūriem. Ja es būtu ģeniāla māksliniece, kāda gan par nožēlu pasaulei, es tomēr neesmu, noteikti tiktu radīts vēl nebijis mākslas darbs ar zemu mākslicniecisko, bet augstu emocionālo vērtību. Bet ne gluži par to ir stāsts.
Mans kārtējais vervelējums par cilvēkiem un īpatnībām, kuras man ir sanācis novērot, vairāk tendējas uz jautājumu: Kā būt sociālai personībai, kas viegli iekļaujas jebkurā sabiedrībā.

Jautājums: vai tad, ja Tu atrodi, katras mazās sabiedrības pazīmi un kaut kādā mazāk vai vairāk mistiskā veidā piekabini savai krāšņajai būtnei, Tu spēj viegli iekļauties jaunā cilvēku lokā un saņemt savu dzeguzes bērna draudzību. Un vai vienpatība būtu uzskatāma par kaut kādu absolūtu rakstura elastības trūkuma piegaršu.

Tātad dienas jautājums: kā veiksmīgi iekļauties jaunā sabiedrībā un neiemantot dīvaiņa vai sociopāta slavu?