Motivācija, kā runā, nemēdz rasties no nekā. Cilvēkiem ir nepieciešama cerība. Cerība, ka tad, ja viņi sevi piespiedīs, pēcāk lietas nokārtosies un iegūs viņiem tīkamu formu. Kas šo cerību uztur pat nav īsti svarīgi. Tie var būt solījumi, dabiskas likumsakarības, iepriekšēja pieredze vai vienkārši cerībām-pilna domāšana.

Šādu motivācijas modeli brīnišķīgi atbasta kultūra. Literārā, liriskā, kinomotgrāfiskā, dramatiskā un droši vien arī visa pārējā. Jo lūk, šedevrs, kurš labprātīgi atteicies no jebkādas loģisko likumskarību ķēdes, tiek uzskatīts par izcili postomodersnisku. Bet postmodersniski darbi patīk tikai pseidointelektuāļiem un entuzisatiskiem filosofijas studnetiem. Ar šādu mērķauditoriju grūti nopelnīt pat karašiņai un ūdenim.

Vidējam cilvēkam, kura problēmu sarakstu, galvenokārt, veido slikta valdība, kašķīgs priekšnieks, neizdevusies mīlas dzīve un nesinhrona monētiņu - vajadzību attiecība, vārdiskā pasale māca, ka, ja viss vēl nav labi, tās vēl nav beigas. Reliģija māca, ka mocekļi šeit būs karaļi pēcāk. Morāles uzstāj, ka tie, kas dara labu, saņem labu. Kā mēs lieliski zinām, tādu un līdzīgu, naiva ideālisma apdvakotu, ideju ir visnotaļ daudz.

Tomēr, par spīti tam visam, Tevi negaidot piemeklē kāds stāsts par labiem civēkiem, kuriem ne īsti saskatāmu iemeslu dēļ vienkārši neveicas. Kurus tā arī nepiemeklē laimīgās beigas. Mēs visi zinām, ka tādi cilvēki eksistē. Un, parasti, visai veiskmīgi sev ieskaidrojam, ka tai noteikti ir jābūt šo cilvēku pašu vainai. Nu, kaut kur saknē. Jo *tā vienkārši nenotiek*.

Ideja par cilvēka varas ierobežotību ir šaušalīgi traumējoša un principā apdraud sabiedrības kopējo morāi. Degradē disciplīnu. Es neticu pēcnāves pasaulei un galējai ļaunuma sodīšanai. Nav jau globāli universāla ļaunuma mēra. Es neticu arī tam, ka ar ļaunajiem notiek ļaunas lietas un ar labajiem notiek labas. Tomēr uzskatu par *tā vienkārši nenotiek* es vēl neesu pamanījusies iznīdēt. Gan jau. Ar gadiem.