Nezinu vai tā ir bijis vienmēr vai arī tas ir kaut kāds "straujā 21. gadsimta" ieviesums. Neapstādināmās laika plūsmas radītā sajūta, ka dienas un gadi aiziet zudībā un sērā nepiepildītu sapņu muklājā ir ne viena vien daudzsološā nākotnes cēlāja bubulis. Man šķiet, ka lielākā daļa manu paziņu kaut reizi dzīvē ir sagumuši zem domas par to, cik veci ir un cik ļoti viņi izšķieduši savu "laimīgāko dzīves laiku". Arī es īdu par to, kā esmu par vecu, lai sāktu darīt šito un to un vispār esmu visas savas lielās iespējas palaidusi garām. Sākot jau ar nekad neapgūto mākslas vingrošanu un turpinot ar flautas spēli, dziedāšanu, sporta dejām, jāšanu etc.

Man ir 22 un lai arī objektīvi zinu, ka tas vēl gluži nav tas vecums, kurā jāsāk maketēt kapakmens, šis cipars man liekas biedējoši kusls. Kusluma pamatā ir ieborētā apziņa, ka nupat jau mētāšanās starp nozarēm un akadēmiskām disciplīnām vairs neskaitās "daudzpusība" un "kopjama zinātkāre", bet gan izpelnās uzacu krunkošanu un tautisko "puskoka lēcēja" apzīmējumu.

Pasaule ir mazāka un indivīdu horizonti ir plašāki, kā vecajos labajos laikos, kad visiem bija darbs, bet tikai pacietīgiem buržujiem bija desa. Mums visiem tiek piedāvātas daudz vairāk iespēju un neizbēgami arī daudz vairāk iespēju tiek palaistas garām. Man šķiet, ka tieši apziņa par iespēju kapsētas apmēriem ir tā, kas negausīgi aprij piepildījuma sajūtu par izdarīto.


*Voltērs