Man nepatīk teksti, kuru autori ir mēģinājuši būt dziļi ar 3. klasē apgūtām literāta dotībām.

Proti, ļaudis, kas ir pārāk neprasmīgi, lai uzrakstītu kādu dzļdomīgu un aizraujošu frāzi, izvēlas nerakstīt neko un cer, ka dziļdomīga klusēšana un mīklaina nepabeigtība meistarīgi apslēps viņu neprasmi. Par dziļu nožēlu teikumu raušanas kvalitāte nemazākā mērā nepaaugstina jebkāda teksta māksliniecisko, kur nu vēl informatīvo vērtību. Protams, eksistē izņēmumi, kuros daudzpunktes ir labākais, kas ar tekstu, jebkad ir noticis. Bet tā kā es nevaru par tiem gausties, tad tie tiks ignorēti.

Bez šaubām apjaušu skaudro patiesību, ka nepabeigts teikums ir "drošs veids" kā izvairīties no konkrētas nostājas, tādējādi līdz apskaužamam niecīgumam samazina risku tikt piespiestam savu nostāju mainīt un iegūt nelāgo bezmugurkaulnieka slavu. Šim nolūkuam metode kalpo apbrīnojami lieliski, jo oponēt tādiem teikumam kā "Es..."; "Suns..."; "Vajadzēja..."; "Ak..." u.c. ir neiedomājami grūti. Un, to visu vēl papildina brīnišķa dziļdomīgi tēvišķā noslēpuma sajūta. Kārdinājums droši vien ir burtiski nepārvarams.

Sen (bet ne gana sen) arī mani vajāja vēlme teikumu nobeiguma vietā iestūkāt daudzpunktes. Tā ir šaušalīga kaite un par laimi, mani varis pārlieku bieži nevajā. Pazemīgi ceru, ka visi, kas ar to sirgst, reiz tiks atsvabināti.