Kopumā neuzskatu sevi par izcilu bērnu mīļotāju. Es neteiktu, ka sīkaliņu tuvums man šķistu diži briesmīgāks par slapjdraņķi ar krusu un stipru vēju, bet nav arī tā, ka es rautos izmantot katru iespēju svētsvinīgā jūsmā lūkoties uz puņķainu brēkuļu bariņu, kuru danči, dziesmas un komunikācija iekrīt kategorijā "Brauna kustība". Un, būsim godīgi, lai arī man šķiet, ka vecās gobas cienīgums jau ir sasniegts un labākie dzīves gadi jau ir aiz muguras, gluži tas vecums, kurā man būtu jāģībst no aizkustinājuma par katru skruļmataino eņģelīti un gaišmataino princesīti, vēl mani nav piemeklējis.

Tomēr neskatoties uz to, ka mazi bērni man nešķiet inherenti slavējami, vakardien padevos aizkustinājumam. Piedalījos mazā Ziemassvētku labdarības akcijā bērniem no krīzes nama (bērniem, kuri *uz laiku* izņemti no ģimenēm). Tur bija kādi 15 bērni, pārsvarā vecumā, kas rakstāms ar vienu ciparu, un tie bija vissirsnīgākie dzīves pabērni, kurus jebkad esmu satikusi. Viņiem bija sagatavota telpa ar paslēptām konfektēm, un lielākie bērni nevis sagrāba visu sev, bet palīdzēja mazākiem tikt pie gardumiņiem. Viss guvums bija sadalīts pilnīgi godīgi. (Tie ir bērni un saldumi!). Turklāt, lai arī bērni bija maziņi un izrādītē piedalījās tādi drāmas dižgari kā es, klobex un citi ļaudis, kuru dosjē nav atrodamas pat lomas ar numuru tēla vārda vietā, mazie bērniņi skatījās izrādi ar nedalītu uzmanību. Nedalītu! Visbeidzot, viņi bija priecīgi un pateicīgi par kopumā ne pārlieku ekstravaganto pasākumu un pieticīgajām dāvaniņām. Tiešām priecīgi.

Tā, lūk. Par spīti labajai audzināšanai un sirsnīgumam, šie bērni nav spējuši iekarot savu vecāku(?) prioritāšu augšgalu un tamdēļ Ziemassvētkos viņi būs bez ģimenes. Tas, ka viņu sirdsskaidrība un pasaules mīlestība tiks izmēsta ar dzīves netaisnībām tik nepiedodami agrā vecumā, ir salauzusi manu sirsniņu. Īpaši tamdēļ, ka nevaru iztēloties veidu, kā būtu iespējams to novērst.