Dodoties studēt ekonomiku, es neloloju cerības par iespēju lepoties ar ikdienā gūtajām spoži mirdzošajām mākām un gudrībām. Tomēr vienu talantu man, viennozīmīgi, ir izdevies attīstīt līdz teju pārcilvēciskiem augstumiem. Proti uz pāris dienām uzkrāt bezjēdzīgas pēc čalojošas redundances velkošas "zināšanas". Bet Human Resource Management ir uzstādījis jaunu latiņu. Pēc 6E, 4P, 3 mācīšanās cikliem un 4 mācīšanās tipiem, 70 terminiem un vēl kādiem 15 rakstiem par pareizajām ļaužu pārvaldes tehnikām mans bezjēdzīgās informācijas uzglabāšanas centrs ir pārblīdis jēgu.
Kā izrādās 8 soļi "veiksmīgai uzņēmuma srtuktūras pārveidošanai" ir par trašīgu pat maniem izcili zemajiem standartiem. Par spīti pūlēm tie atkal un atkal nespēj izsisties līdz jel kādiem atmiņas nostūriem.


1) Establish sense of urgency
2) Forming strong guidance coalition
3) Creating vision
4) Communicating vision
5) Empowering other to act upon the vision
6) Planning for short term wins
7) Consolidation improvements and more change
8) Intuitionalizing new approaches


Un eksāmenā man noteikti liks par viņiem rakstīt eseju.


EDIT:
Eseju tēmas eksāmenā:
5 bloki, kas veido "learning organization"
Dažādi veidi kā interpretēt mācīšanos (6 prespektīves)
Cilvēku pārvalde: maiga ("soft") vs. skarba ("hard")
Ko darīt, kad Tavs mārketinga direktors iesniedz atlūgumu. Iesaiti modeļus, konceptus, teorijas.

Par spīti vecāku košajām aspirācijām, mani nav skāris ne čakluma, ne darba mīlestības lāsts. Vismaz ne pietiekoši, lai atņemtu man spēju žēli gausties par akadēmiskās nastas sūrumu. Par spīti tam, zināma deva skolnieciskas ambiciozitātes mani nav pametusi, attiecīgi esmu stingri pārliecināta, ka "ka darīt kaut ko slikti, ir ļaunāk kā nedarīt neko". Tomēr brīžos, kad spiedīga prasība pēc rakstu darbu kvantitātes, slampājās pa kvalitātes standartu trauslajiem koraļļiem, mana, uz labiem darbiem aicinošā, devīze tiek saberzta pīšļos.

Šī nedēļa ir spilgts piemērs nesaprātīgām prasībām, kas nav savienojamas ar zinību tempļa mājaslapā drukātajiem mērķiem un prioritātēm. Līdz nedēļas beigām man vajadzētu uztamborēt kādus 20k vārdus un izlasīt aptuveni 2.5-3k lappuses. Tas, protams, nav nekas diži neiespējams. Tomēr manā pasaulē šie apjomi ir gana brangi, lai spēcīgi ierobežotu iespējas tapt pārdomātiem, uz saprātīgu literatūras apskatu balstītiem un ērti lasāmiem sacerējumiem.

Man riebtin riebj rakstīt apšaubāmas kvalitātes skribelējumus un vēl jo vairāk man derdzas viņus pārlasīt un iesniegt. Bet tā kā tuvākā gada laikā saņemt diplomu man kārojas vairāk, kā nostāties pozā un nerakstīt draņķus, mani smalkie principi var iespēt tikai tik vien kā iepinkšķēt cibiņā.

Neesmu Stārastes ilustrācija, tāpēc man nav pienākums vai kapacitāte smaidīt un trotot apkārt kā prātā sistai maijrozītei.
Nevaru izlemt, vai man skauž, ka citi tā var.

Visu ekonometrikas kursu domāju par to cik labi būs, kad tas beigsies. Cik daudz brīva laika man būs. Kā es lepni nodošos miega baudām fakultatīvi parosoties ap kādu projektu.

Tad sākās tirgus izpētes kurss, kura ietvaros katru dienu vajadzēja čakli darboties no pusdeviņiem rītā līdz pusdeviņiem vakarā. Šis dienas režīms skaudri atšķīrās no iecerētās ainavas ar dīku ripināšanos pa pēļiem. Par laimi, apziņa, ka šis asainmentu pasākums ilgs tikai vienu nedēļu, neļāva man pārlieku atsvešināties no lieliskā plāna.

Ikdienišķie asainmenti, kā jau sagaidāms visai antiklimaktiski beidzās. Attiecīgi vīzija, kurā es māsteroju kaķēna cienīgu entuziasmu gulēšanas jautājumos atguva sev pienākošos vietu, ikdienas domu anālēs.

Bet jau atkal pārāk lielā tuvredzība bija mani atstājusi pilnīgi nesagatvotu realitātei. Mums iedeva nākamā kursa lasāmvielu, kas sniedzas 25 cm augstumā un sver apmēram tik pat, cik manu vecāku traumatiski pārbarotais kaķis. Papildus pre-course assaignmentam tās 3000+ lpp izlasīt līdz 5. janvārim, mani pievīlis arī mans kursa darbs. Manā nākotnes ekspektāciju bildē tas bija kaut kāds trešās šķiras uzdevums, kuram vajadzēja būt tik pat apgrūtinošam kā gājēju apšļakstīšanai braucot ar vidēja izmēra džipu, bet realitātē tas ir izvērties par kaut kādu izpētes apogeju.

Tā vietā, lai es šodien grimtu slikta kino un mīkstu segu apskāvienos, es vācu rakstus par metroseksuāļu vēlmēm kosmētikas jautājumos. Un it kā jau tas nebūtu gana liels sods, esmu sevi pārdevusi verdzībā šim daiļum-kopšanas akadēmisko raksteļu fontānam uz visu nedēļas nogali.

Nonācu slimnīcā. Tur bija riebīgi.
Valdīja drūma neientersētība cilvēku labsajūtā un viegli sitās ārā nekompetence.
Nosolījos būt labāks cilvēks.

Ļaudis
Dzīvoju vienā palātā ar 3 padomju gados skolotām kundzītēm. Katrai ir savas pseidonīms:

(#1) Radio - viņa vienmēr runā. Kā puspiecos actiņas vaļā, tā monotonā balsī pa apli riņķo stāsts par vedeklu, kura jau bija sarakusi karpeļus, bet aizturēja savas kāzas, jo topošā vīra tēvs nomira no vēža.

(#2)Vaimanu Vācelīte - visu viņas (bagātīgo) komunikāciju ietver 3 vārdi: užas, bože, moi. Kamēr Radio skan, tikmēr Vācelīte rimtiski skandē "užas". Uz dramatiskākajiem momentiem lietojot trīskērtāju: "užas, užas, užas".

(#3)Neapmierinātā Latve - viņa vienmēr skaļi un ekspresīvi sūrojās par visu kas notiek / nenotiek. Tomēr viņai pienākas pluspunkts par lezbiežu un vibratoru tēmu, kas vienā momentā uzpeldēja. Diemžēl krieviski.

Skaņa
Kartupeļu / nāves stāstu es dzirdēju kopā kādas 9-12 reizes (pie 6 man nojuka skaits). Viena pat bija stāsta latviskā redakcija. Bija arī daudz citu nāves motīvu apdziedošu stāstu. Visām trim bija vismaz trīs radinieki, kas miruši slimnīcās no baisām slimībām.
Radio ir / ir bijuši ļoti daudz radu. Uzzināju dzīvesstāstu arī daļai viņas kaimiņu (viena starp citu noindēja savu māti, lai tiktu pie naudas, BET, policija viņu nesaņēma ciet)(5x). Vēl bija aplaupīšanas stāsts par dzīvokli ar svaigi pirktām lustrām, un Dievu, kas pasargājis ģimenes skaidrās naudas iekrājumus (4x). Un ļoti, ļoti daudzi darba zaudēšanas stāsti.

Secinājums
Slimīnca, tāpat kā cietums, ir konceptuāli nefunkcionāls iestādījums. Cietums nemotivē cilvēku laboties un slimnīca nemotivē cilvēku veseļoties. Ļaudis runā par savu drīzo nāvi, vaid aizkapa balsī un pieklusinātos toņos aprunā citu ļaužu nešaubīgi drīzo nāvi.

Ainiņas
Man ir arī nedēļas jautājums.
Kādam ir jābūt cilvēka aprakstam, lai izveidotos šāda saruna:

-VV: [Krieviski. Īss personas apraksts]
-NL: Godmanis?
-VV: Ņet (apdomīgs)
-R: Raimonds Pauls?
-VV: Da da, tože samij.

Mans, līdz šim labākais minējums ir: "Sirmais tautas draugs".

Beidzot manā dzīvē noticis kas ekstraordinārs!

Vakar pirmo reizi dzīvē nonācu Policijas busiņā. Rakstīju paskaidrojumu, ņēmu nost cerpuri, lai ļautos fotogrāfiju jaukumiem un citādi izbaudīju ārpus likuma esoša indivīda piedzīvojumus. ( Bet ļaujiet man sākt visu no sākuma )