Par spīti vecāku košajām aspirācijām, mani nav skāris ne čakluma, ne darba mīlestības lāsts. Vismaz ne pietiekoši, lai atņemtu man spēju žēli gausties par akadēmiskās nastas sūrumu. Par spīti tam, zināma deva skolnieciskas ambiciozitātes mani nav pametusi, attiecīgi esmu stingri pārliecināta, ka "ka darīt kaut ko slikti, ir ļaunāk kā nedarīt neko". Tomēr brīžos, kad spiedīga prasība pēc rakstu darbu kvantitātes, slampājās pa kvalitātes standartu trauslajiem koraļļiem, mana, uz labiem darbiem aicinošā, devīze tiek saberzta pīšļos.

Šī nedēļa ir spilgts piemērs nesaprātīgām prasībām, kas nav savienojamas ar zinību tempļa mājaslapā drukātajiem mērķiem un prioritātēm. Līdz nedēļas beigām man vajadzētu uztamborēt kādus 20k vārdus un izlasīt aptuveni 2.5-3k lappuses. Tas, protams, nav nekas diži neiespējams. Tomēr manā pasaulē šie apjomi ir gana brangi, lai spēcīgi ierobežotu iespējas tapt pārdomātiem, uz saprātīgu literatūras apskatu balstītiem un ērti lasāmiem sacerējumiem.

Man riebtin riebj rakstīt apšaubāmas kvalitātes skribelējumus un vēl jo vairāk man derdzas viņus pārlasīt un iesniegt. Bet tā kā tuvākā gada laikā saņemt diplomu man kārojas vairāk, kā nostāties pozā un nerakstīt draņķus, mani smalkie principi var iespēt tikai tik vien kā iepinkšķēt cibiņā.