Nereti dzirdēts, ka Latvieši ir bezatbildīgi slīmesti, kuri iet uz darbu nevis dodas strādāt. Bezdievīgais slinkums, kas prevelē nacionālajā tautsaimniecībā ir tik dramatisks, ka valstij nav naudiņas sociālām garantijām.

Cilvekresursu vadības kurss, par kura sēro bezjēdzību es tā zūdījos, ir spējis sevi reabilitēt piedāvājot kaut ko praktisku, proti, universālu risinājumu motivācijas un produktivitātes vakuumam.

Semināra materiāls: http://www.youtube.com/watch?v=RzToNo7A-94

Pienākums ir sērīga padarīšana. Obligācija darīt lietas, kuras netīkas vai kurām ir grūti pieķerties allažiņ padara cilvēku radošu. Proti, spējīgu atrast neskaitāmas nodarbes vai attaisnojumus nodarbju neveikšanai. Tomēr, lai cik arī apdāvināta es nebūtu ieganstu sacerēšanā, sevi līdz galam apmānīt ir grūts un reti paveikts uzdevums.

Ne tik veiksmīgajos gadījumos pienākums kā negaisa mākulis pie horizonta patstāvīgi atgādina par savu nenovēršamo uzdevumu un palēnām nospiež priekpilno slīmesta garu. It kā jau atlikšana un jaunu plānu kaldināšana rada šķietamu atelpu, kas ar sarmas cienīgu noturību pasargā no nomācošās pašpārmetumu gūzmas, bet nekādu īstu sanktuāriju tas tomēr nedod.

Prātu un visu būtību nospiedošais akmens akumulējas. Jo vairāk Tu kaut ko atliec un grimsti pašpārmetumu akacī, jo grūtāk ir pienākumam pieķerties. Ja akmens sasniedz kritisko masu, ar pienākumu aplipušais defaultojas un to neizpilda. Nekad. Tas ir ļoti nepatīkami, jo degradē uzticamību savās un citu acīs. Neatgriezeniski. Vai vismaz es ticu, ka neatgriezeniski. Citādi es droši vien ciešāk draudzētos ar cilvēcīgumam raksturīgo slīmestošanos.

Izpildot pienākumu, īpaši tādu, kas ir tā patālāk no patīkamām lietām, piemeklē atvieglojums. Līdzīgs tam, ko izjutu atnākot mājās pēc garākas mācību dienas pamatskolā. Kā centīgā meitene, es allažiņ visu ņēmu līdz. Grāmatas, klades, burtnīcas, mapes, penāli, krāsainos zīmuļus un rezerves zeķubikses, attiecīgi mugursoma bija līdzvērtīgai ceturtdaļai pašas svara. Ejot to nevarēja just, jo pie nospiedošām lietām ātri pierod, bet tiekot no tās vaļā, uz īsu brīdi piemeklēja brīnišķs vieglums.

Zem likna dzīvo augstākā mērā lieliska sūdzību vēstule Virgin lidsabiedrībai.

I’ll try and explain how this felt. Imagine being a twelve year old boy Richard. Now imagine it’s Christmas morning and you’re sat their with your final present to open. It’s a big one, and you know what it is. It’s that Goodmans stereo you picked out the catalogue and wrote to Santa about. Only you open the present and it’s not in there. It’s your hamster Richard. It’s your hamster in the box and it’s not breathing. That’s how I felt when I peeled back the foil and saw this: (see picture # sth)

Pure happiness