Man gan patīk filmas par mīlestību. Tās ir skaistas, emocionālas, iedvesmojošas.

Kā rodas nepatika pret love story filmām? Principā šāda veida filmas ir pielīdzināmas pasakai. Bet kapēc nav nepatika pret pasaku filmām? Skatoties pasaku filmu Tu pieņem tās pasaules noteikumus. Tas ir vieglāk, jo Tev uzreiz pasaka, ka darbība nenorisinās šajā pasaulē. Ar mīlestības filmām ir citādāk. Tā ir pasaka, kura ir ielikta mūsu pasaulē. Un mēs zinam, ka dzīvē tā nenotiek. Un filma man atklāti cenšas melot. Un gribas, lai arī Tev kā filmas protagonistam klātos neiedomājami labi. Bet iespējams, ka Tavs stāsts vēl nemaz nav sācies.. Un Tev klāsies vēl labāk nekā filmu tēliem. Protams, pastāv arī iespēja, ka Tev nekad neklāsies tik labi kā filmas tēliem..

Ko gan Tu vēl vari gribēt no dzīves? Tev ir darbs, būs izglītība. Esi jauna un skaista. Tu dzīvo normāla cilvēka dzīvi. No rīta celies, dodies pa savām ikdienas darīšanām un vakarā pārvelcies mājās un atlūzti savā gultā. Brīvdienas velti saviem hobijiem. Tā dzīvo lielākā daļa ļaužu. Tev liekas, ka tādai dzīvei nav jēgas? Lielā dzīves jēga nav noskaidrota... Tev gribas vairāk?

Tiekties uz sapni ir labi. Tikai vai Tu zini, ko tieši vēlies sasniegt? Ja zini, tad dari visu, lai šo ieceri īstenotu. Ja nezini, tad no sākuma sameklē savu sapni.

Ne par sapņiem šoreiz ir stāsts. Es zinu savus mērķus un man domās ir ieveltnēti celiņi, pa kuriem mēģināt tiem piekļūt.
Es šaubos vai lielākajai daļai ļaužu dzīvē nav piedzīvojumu/pārdzīvojumu. Darbs/mājas->mājas/darbs ir tikai tāda dzīves parenhīma. Kaut kas ar ko piepildīt lielo masu. Ja cilvēks ir neapmierināts, tad ne jau ikdienas rutīnā parasti slēpjas problēma, bet gan ikdienas un neikdienas mazajos un ne-mazajos prieciņos un ne-prieciņos.

Filmas, kas pārsātinātas ar bezveidīgu romatiku ir bezcerīgi tālu no realitātes. Tās sola cilvēkiem labo, kas pie viņiem visdrīzāk nekad arī neatnāks. Jo tas pats vairākums ļaužu, kas dienas beigā atslēdzas savā gultā savā dzīvē, lai cik arī tā lieliska vai nelieliska nebūtu, nav satikuši pārsladinātas romatikas vēsmas. Ikdiena ir daudz pliekanāka un vulgārāka. Tas, ka kāds mūs ir veiksmīgi pasargājis no zema intelekta un zemu tikumu sabiedrības (jo mums ir relatīvi saprātīgs darbs un relatīvi saprātīga izglītība), ir šausmīgi jauki. Diemžēl kopā ar lielākām iespējām nāk arī augstākas prasības pret dzīves kvalitāti.

Iespējams, ka esmu ne tā uzrakstījusi, jo, pricnipā, negribēju pasaulei paziņot, ka man klājas tā nelāgi, viss ir slikti un vispār man vajaga jaunu dzīvi. Man pricnipā klājas labi, tikai manai ne-ļoti-ļoti-izsmalcinātajai gaumes izjūtai, kā tas nereti notiek ar lielāko-daļu-ļaužu, gribas brīvdienas un mazos ikdienas prieciņus mazliet vairāk, kā viņi jau ir pašlaik.

Jā, doe-san, jā.
Bet - uztraukumam nav pamata. Fundamentālos likumus nevar apiet. Dabā visas sistēmas virzās uz stāvokli ar mazāko potenciālo enerģiju. Man gribētos ticēt, ka pastāv likums, ka kāda cilvēka dzīvē visi procesi tiecas uz ērtāko stāvokli - mazāko c****anu daudzumu. Tāpat cerams izpildās arī triviālais "Kam jānotiek, notiksies". Tu saņemsi savu mācību agrāk vai vēlāk, sāpīgāk vai mazāk sāpīgi, bet tomēr saņemsi.

Everything about you resonates happiness -
Now I want settle for less.

Un vēl - pasaku filmas pat necenšas pretendēt uz realitāti, savukārt romantiskās filmas ir simulakrs, kuru daudzi cenšas izdzīvot.

Skatos, ka te kāds ir cietis no "love actually" un varbūt vēl no sazin kā ļaunāka. Tavs reālistiskais skatījums nu jau balansē uz robežas ar mums visiem labi pazīstamo pesimismu. Uzmanies, ka nepaslīdi!

Par cik cilvēks tāds dzīvnieks vien ir kur parastiem dzīvniekiem vienīgais dzīves mērķis ir izdzīvot, kā arī augt un vairoties, tad par cik cilvēks savā gudrībā atrisinājis problēmu izdzīvot (aka paēst), vismaz tu noteikti, kā arī augšana un vairošanās dažādiem indivīdiem ar mainīgām sekmēm viss ir kārtībā, tad attiecīgi dzīvei nav dabas dota jēga, līdz ar to ja gribi dzīvei atrast jēgu tad pašai tā vien jāizdomā, jo dabas doto dzīves jēgu tu izpildi bez problēmām. :)

Kādu dzīves jēgu var izdomāt? Ta pilnīgi vienalga, kaut vai par dzīves mērķi uzstādīt kanalizācijas lūku vāku nomaiņu uz Brīvības ielas. Droši vien galvenais mērķi uzstādīt tādu gana nepiepildāmu, savādāk nedod dies, ka dzīves mērķis arī piepildās, jo ko darīs tad kad dzīves mērķis sasniegts. Kapā pa taisno jākāpj vai?

Man pašam ir virkne lietu kuras gribētu sasniegt, bet nekas traks nenotiks ja arī nesasniegs. Daļu no mērķiem esmu sasniedzis, daļa mērķi zaudējuši aktualitāti un nav vajadzīgi vairs, citi savukārt nāk vietā. :)

Šķiet, ka tu mazliet (tikai mazliet), bet vēlies, lai tev pasaka, ka arī tu reiz tiksi pie tā, kas redzams vismaz vienā romantiskajā filmā vai vismaz vienā tavu paziņu dzīves variantā, kurā lielāka loma ir personīgi (salkanai?) laimei, un varbūt sirdsmieram - brīdim, kad pasaule "pārstājusi bizot sevis radīto šķēršļu skrējienā", nevis sasniegumiem un izpratnei. (Tās nav atsauces uz konkrētām personām, jo tevi personīgi tik labi nepazīstu. Es pieņemu, vispārinot.) Neko priecīgu nevaru tev solīt - tā nenotiks. Nekad. Sacītais nenozīmē, ka es būtu pesimiste, kam trūkst mīlestības. Tieši otrādi - jo vairāk iepazīsti dzīvē atrodamās mīlestības dabu, jo labāk saproti, cik tava uztvere jau ir attālināta no tās uztveres, kāda ir šīm romantiskajām filmām or cilvēkiem, kas nebizo paši savu šķēršļu skrējienā. Romantiska mīlestība nesniedz apmierinājuma sajūtu, jo, būsim godīgi, tu jūti, ka kļūsti smieklīgs. Turklāt tu zini, ka viss teiktais un justais var kādu dienu izrādīties meli. Un tajā dienā tu būsi padarījis sevi smieklīgu vispirms jau savās nežēlīgajās acīs. Tikpat nežēlīgs ir sirdsmiera likums - ja bārbiju un mazgadīgo alkoholiķu stadijas ir apietas un vietā nākušas ambīcijas, tad kūtra prāta dīkdienība vairs nesniedz mieru, mieru sniedz arvien jaunas ambīcijas.
Vot, aizmirsu, kā šāda veida likumsakarību sauc :)

Aksioma :)