Šķiet, ka tu mazliet (tikai mazliet), bet vēlies, lai tev pasaka, ka arī tu reiz tiksi pie tā, kas redzams vismaz vienā romantiskajā filmā vai vismaz vienā tavu paziņu dzīves variantā, kurā lielāka loma ir personīgi (salkanai?) laimei, un varbūt sirdsmieram - brīdim, kad pasaule "pārstājusi bizot sevis radīto šķēršļu skrējienā", nevis sasniegumiem un izpratnei. (Tās nav atsauces uz konkrētām personām, jo tevi personīgi tik labi nepazīstu. Es pieņemu, vispārinot.) Neko priecīgu nevaru tev solīt - tā nenotiks. Nekad. Sacītais nenozīmē, ka es būtu pesimiste, kam trūkst mīlestības. Tieši otrādi - jo vairāk iepazīsti dzīvē atrodamās mīlestības dabu, jo labāk saproti, cik tava uztvere jau ir attālināta no tās uztveres, kāda ir šīm romantiskajām filmām or cilvēkiem, kas nebizo paši savu šķēršļu skrējienā. Romantiska mīlestība nesniedz apmierinājuma sajūtu, jo, būsim godīgi, tu jūti, ka kļūsti smieklīgs. Turklāt tu zini, ka viss teiktais un justais var kādu dienu izrādīties meli. Un tajā dienā tu būsi padarījis sevi smieklīgu vispirms jau savās nežēlīgajās acīs. Tikpat nežēlīgs ir sirdsmiera likums - ja bārbiju un mazgadīgo alkoholiķu stadijas ir apietas un vietā nākušas ambīcijas, tad kūtra prāta dīkdienība vairs nesniedz mieru, mieru sniedz arvien jaunas ambīcijas.
Vot, aizmirsu, kā šāda veida likumsakarību sauc :)