Ne par sapņiem šoreiz ir stāsts. Es zinu savus mērķus un man domās ir ieveltnēti celiņi, pa kuriem mēģināt tiem piekļūt.
Es šaubos vai lielākajai daļai ļaužu dzīvē nav piedzīvojumu/pārdzīvojumu. Darbs/mājas->mājas/darbs ir tikai tāda dzīves parenhīma. Kaut kas ar ko piepildīt lielo masu. Ja cilvēks ir neapmierināts, tad ne jau ikdienas rutīnā parasti slēpjas problēma, bet gan ikdienas un neikdienas mazajos un ne-mazajos prieciņos un ne-prieciņos.

Filmas, kas pārsātinātas ar bezveidīgu romatiku ir bezcerīgi tālu no realitātes. Tās sola cilvēkiem labo, kas pie viņiem visdrīzāk nekad arī neatnāks. Jo tas pats vairākums ļaužu, kas dienas beigā atslēdzas savā gultā savā dzīvē, lai cik arī tā lieliska vai nelieliska nebūtu, nav satikuši pārsladinātas romatikas vēsmas. Ikdiena ir daudz pliekanāka un vulgārāka. Tas, ka kāds mūs ir veiksmīgi pasargājis no zema intelekta un zemu tikumu sabiedrības (jo mums ir relatīvi saprātīgs darbs un relatīvi saprātīga izglītība), ir šausmīgi jauki. Diemžēl kopā ar lielākām iespējām nāk arī augstākas prasības pret dzīves kvalitāti.

Iespējams, ka esmu ne tā uzrakstījusi, jo, pricnipā, negribēju pasaulei paziņot, ka man klājas tā nelāgi, viss ir slikti un vispār man vajaga jaunu dzīvi. Man pricnipā klājas labi, tikai manai ne-ļoti-ļoti-izsmalcinātajai gaumes izjūtai, kā tas nereti notiek ar lielāko-daļu-ļaužu, gribas brīvdienas un mazos ikdienas prieciņus mazliet vairāk, kā viņi jau ir pašlaik.