Man šķiet, esmu apmaldījusies pieņēmumos par citu cilvēku patiesībām. Varbūt kaut kur sevis pašattīstībā esmu pieļāvusi kļūdu uzskatot, ka svarīgi sasniegt patstāvības un pieaugšanas kalngalus pēc iespējas ātrāk. Varbūt šādā veidā esmu kaut ko ļoti svarīgu palaidusi garām. Varbūt orangutānu, mazgadīgo alkoholiķu un bārbiju dzīves periodā arī var gūt svarīgas mācības, kuras, vai kuru trūkums izrādīsies nozīmīgs kaut kad vēlāk.
Tā nu es te sēžu iespiesta biroja kostīmiņā un pašā birojā, galvā perinot savas lieliskās un pilnvērtīgās dzīves līkločus. Savā nepieredzējušajā vecumā, pieliekot tiešām apsveicamas pūles, esmu veiksmīgi atbrīvojusies no dīkdienības un ticības cilvēkiem. Es nevaru ciest filmas par un ap mīlestību, kur protagonistiem vienmēr beigās klājas tik neiedomājami labi un droši vien man mazliet skauž svešu cilvēku laime. Un, kas par to, ka sili, no kuras man ir tas bezcerīgais prieks lakt, izvēlējos es pati. Tas nepadara svešu suslu sliktāku vai mazāk iekārojamu.

Nav svarīgi pieļāvu kļūdas vai nē, kaut kādu taku es te margoju un kaut kādas cerības meģīnu atspēkot. Ko un kāpēc droši vien ir tikai un vienīgi mana daļa.

Vai ir iespējams zināt par daudz?