Cienījams attiecības ir tādas, kurās iesaistītie padara viens otru par labākiem cilvēkiem.

Steigas laikmetā mums, kā godprātīgiem darbaļaudīm pienākas, nereti uzmācas baisā sēnes sajūta. To raksturo vēlme palikt mājās un gausties par to, ka nekas nenotiek, vai arī gribēt kaut ko darīt, netiekot nekur tālāk par gribēšanu. Pat apņēmīgākos no mums - mājas atstājējus, pavada nebeidzams laiskums un vēlme atgriezties mājā, paēst vai, vēl labāk, iedoties kādā laiskuma templī, kur pārtika pati atnāk, pati aiziet un kur neviens neliek mazgāt traukus.
Lai iznīcinātu laiskumu un neieinteresētību pasaulē, ir nepieciešamas gauži radikālas metodes, kas piespiež Tevi koncentrēt savu uzmanību, uz kaut ko mazliet kruiciālāku par gāzēta salduzdzērina izvēli.
Tā nu nolēmu padalīties savā nesenajā vai vismaz puslīdz nesenajā pieredzē par to, kā atgriezt dzīvības sulu savā pār klaviatūru sakumpušajā ķermenītī.

1. Nonākt kādā vietā, no kuras nevar tikt lejā/ārā.
Pussabrukušas mājas (sienas) paaugstāks stāvs, no kura mūriem opcionāli krīt nost ķieģeļi, flīzes un palikušais apmetums. Dziļa aka ar apšaubāmas turēt-spējas un tik pat vai vēl mazāk nešaubīgi ergonomiska izkārtojuma pakāpslīšiem. Kāpt kokā nolaužot aiz sevis zarus. Vai vismaz pazust nekurienē ar drosmīgajiem vārdiem: "Trust me. I know THE shortcut".

2. Staigāt/rāpot pa vietām, kuru celtspēja ir tik pat pārliecinoša kā solījums par ikmēneša algas pielikumu.
Purvi, pusaizsalušas upes, pussatrūdējušas laipiņas, un citas vietas, pret kuru izmantošanu pārvietošanās priekiem, bailīgākā veselā saprāta daļa.

3. Kāpelēt pa ar īpaši pazeminātu berzes koeficentu apveltītām vai kāršu namiņa stabilitātes cienīgām virsmām.
Slapju mālu uzkalns ar maksimāli stāvu nogāzīti pēc iespējas papildināts ar liekulīga paskata papardītēm, no kurām minimums 80% izlido no savām skaņu vietām pie pārāk gara vai pārāk entuziastiska pietvēriena vai arī akmeņu krāvums, kurš turas vairāk uz svešu ļaužu labām domām.

4. Izvēlēties aktivitātei nepiemērotu apģērbu.
Pricnipā tas spēj atsvaidzināt, pat gājienu uz veikalu. Diemžēl, ja tas darīts apzināti,process stirpi vairāk velk uz idiotismu nevis piedzīvojumu kāri. Kamēr pusapzināts neprāts ir pieļaujams - piemēram, pārpratuma dēļ, doties kāpelēt pa dažāda rakstura zemsedzi uz nenoteiktu laika periodu pēc platuma grādiem kādu pustūkstoti kilometru aiz polārā loka, plandošā kleitiņā un bezrievu iešļūcenēs. Vēlams darīt to uz riestu kāru briežu maigo māvienu pavadījumā un opcionāli vēl arī noslēgumā to apvienot ar 3. un 2. punktu. Atstāt savu ķermenīti lidojoša insekta snuķim pieejamā attālumā un doties purvā. Uzvlikt kurpītes ar saplēstu zolīti un doties ieņemt plašās sniega āres. utt. utjp.

5.Doties mazliet pārdrošos izbraucienos.
Vēlams pa pakalnainu un līkumainu ceļu, cerot, ka pretī brauks ar zināmu saprātu apveltīti zemlidotāji. Vai vismaz izvēlēties ledainu ceļu, pēc iespējas milzīgā sniegputenī. Šīm izklaidēm, gan nepieciešams patiesi talantīgs autovadītājs un zināma deva veiksmes. Labāka iespaida meklējumos, var iestigt/izlādēt akumaltoru/iemantot citu tehnisku ķibeli (! vēlams pēc iespejas mazāk spēkratu traumējošā veidā) kaut kur nekurienes vidū, dienas guļamajā laikā. Un tad trenēt savas komunikatora spējas.

6. Iepazīties ar dzīvniekiem.
Piemēram doties izjādēs un cerēt, ka viņi paši nāks pie Tevis. Gadījumā, ja tā notiks, zināma rakstura spēcīgas emocijas noteikti ir garantētas. Piemēram apjaušot sevi, no jums abiem augstāk sēdošā, bet zemāk skilotā, pozicijā, triecoties kāda pazemi zarota koka virzienā apbrīnojamā ātrumā. Vai vismaz atrast kādu zirgu, kuram Tu nepatīc un kurš Tavas muļķības dēļ to lieliski izmanto sākot Tev nesaprotamu iemeslu dēļ lēkšot, piedevām vēl ne Tevis iecerētajā virzienā.


PS. Ļoti svarīga piedzīvojuma sastāvdaļa ir veiksmīga atgriešanās mājas un iespēja tērgāt par notikumiem, neskaitot pēdējos grašus materiālo zaudējumu segšanai vai pārvietojot uz savu mitekli tuvākās diennakts aptiekas arsenālu.

There's no point in living if you can't feel alive :)

Jūsu piedāvājumi?

To, ka ir nepieciešamas kopīgas intereses, lai dīvainais veidojums - daudzcilvēku draudzība - spētu eksistēt, zina un labestīgā kārtā verbāli smiulakrē jau katrs trešais runājošais ceturtklasnieks. Tā ir jauka, universāla patiesība, kas gadu laikā iegūst gaumīgus pierādījumus interešu grupās, interneta sabiedrības apakšsabiedrībās un vēl sazin kur citur.
Pēc tā, ko cilvēki dara āpruss obligātajiem, rutīniskajiem pienākumiem, vajadzētu būt iespējamam, raksturot viņu intereses un līdz ar to arī viņus pašus.
Mīklani dūmakainjā galvā, kas šodien tikai daļēji ir mans draugs, es mēģināju atrast kādu kopīgu iezīmi mazajām cilvēku kopiņām, kuras ir ārēji atvērtas, bet iekšēji slēgtas jau pietiekami ilgu laiku, lai būtu paspējušas saražot kopīgus hobijus un mazas tradīcijas.
Tā nu mēs [es un mans dūmakainais, cerams, galvas saturs] radījām bildi, kur telpā pa stūriem ir izvietojušies dažādi ļautiņi, kuri man un sev zināmu iemeslu dēļ ieņem vietu manā milzu paziņu sarakstā virs sadaļas pavirši-paziņas-bez-verbāla-kontakta.
Tā nu mēs veiksmīgi vispirms savietojām vieglāk atpazīstamās personības. Mums tur mētājas cilvēki, kuriem ir kopīga valoda (kas gan laikam ir visām mazajām sabiedrībām). Cilvēki, kas izskatās līdzīgi, lai gan uzsver atšķirīgumu. Cilvēki, kuriem ir līdzīgas mantiņas. Cilvēki, kuriem garšo līdzīgas vielas. Cilvēki, kas brīvajā laikā dara līdzīgas trakulības. Cilvēki, kas ikdienā aplūko vienas un tās pašas interneta lapas. Cilvēki, kuri dala vienu viedokli uz visiem. Vispār, telpa bija visai liela un ar visai daudz stūriem. Ja es būtu ģeniāla māksliniece, kāda gan par nožēlu pasaulei, es tomēr neesmu, noteikti tiktu radīts vēl nebijis mākslas darbs ar zemu mākslicniecisko, bet augstu emocionālo vērtību. Bet ne gluži par to ir stāsts.
Mans kārtējais vervelējums par cilvēkiem un īpatnībām, kuras man ir sanācis novērot, vairāk tendējas uz jautājumu: Kā būt sociālai personībai, kas viegli iekļaujas jebkurā sabiedrībā.

Jautājums: vai tad, ja Tu atrodi, katras mazās sabiedrības pazīmi un kaut kādā mazāk vai vairāk mistiskā veidā piekabini savai krāšņajai būtnei, Tu spēj viegli iekļauties jaunā cilvēku lokā un saņemt savu dzeguzes bērna draudzību. Un vai vienpatība būtu uzskatāma par kaut kādu absolūtu rakstura elastības trūkuma piegaršu.

Tātad dienas jautājums: kā veiksmīgi iekļauties jaunā sabiedrībā un neiemantot dīvaiņa vai sociopāta slavu?

Man šķiet, esmu apmaldījusies pieņēmumos par citu cilvēku patiesībām. Varbūt kaut kur sevis pašattīstībā esmu pieļāvusi kļūdu uzskatot, ka svarīgi sasniegt patstāvības un pieaugšanas kalngalus pēc iespējas ātrāk. Varbūt šādā veidā esmu kaut ko ļoti svarīgu palaidusi garām. Varbūt orangutānu, mazgadīgo alkoholiķu un bārbiju dzīves periodā arī var gūt svarīgas mācības, kuras, vai kuru trūkums izrādīsies nozīmīgs kaut kad vēlāk.
Tā nu es te sēžu iespiesta biroja kostīmiņā un pašā birojā, galvā perinot savas lieliskās un pilnvērtīgās dzīves līkločus. Savā nepieredzējušajā vecumā, pieliekot tiešām apsveicamas pūles, esmu veiksmīgi atbrīvojusies no dīkdienības un ticības cilvēkiem. Es nevaru ciest filmas par un ap mīlestību, kur protagonistiem vienmēr beigās klājas tik neiedomājami labi un droši vien man mazliet skauž svešu cilvēku laime. Un, kas par to, ka sili, no kuras man ir tas bezcerīgais prieks lakt, izvēlējos es pati. Tas nepadara svešu suslu sliktāku vai mazāk iekārojamu.

Nav svarīgi pieļāvu kļūdas vai nē, kaut kādu taku es te margoju un kaut kādas cerības meģīnu atspēkot. Ko un kāpēc droši vien ir tikai un vienīgi mana daļa.

Vai ir iespējams zināt par daudz?

Es izlasīju Dorianu Greju.
Tas ir briesmīgs, briesmīgs sacerējums, kas, par spīti skaistuma un apgrēcības slavināšanai, bezjūtīgi nosoda visu daiļo un baudpilno. Sabiedrība uzskaīja, ka viņš pārdevis savu dvēseli nelabajam, par skaistu seju. Tie bija nešķīsti meli. Viņš bija nolādēts ar neselektīvo atmiņu. Viņam netika ļauts aizmirst nevienu no saviem mazajiem un ne tik mazajiem grēkiem. Ir pārsteidzoši, ka cilvēks, kam jāskatās uz grēku radīto kopainu, nesajūk prātā jau pēc mazas desmitgades.

Mēs visi grēkojm un pārāk ātri aizmirstam slikto, ko tādējādi esam nodarījuši citiem, un tai pat laikā pārāk ilgi mēģinam aizdzīt pašpārmetumus ar šķietami labo, ko no mums tie paši citi saņēmuši. Monētas otrā pusē dzīvo citi, kuri savukārt pārāk ātri sev nodarīto labo aizmirst, bet spēj gadsimtiem atcerētes ļauno. Tā nu veidojas interpretācijas par pagātnes notikumiem. Jo atmiņa līdzīgi kā viss pārējais dzīvo līdzsvarā - tā izbalina blāvo un paspilgtina košo.

Citi par mums zina daudz vairāk sliktā kā mēs nojaušam un, iespējams, daudz mazāk labā, kā mūsuprāt, mēs būtu pelnījuši.

Mēs dzīvojam pasaulē, kuru pārvalda dēmoni un vājības.

Lūk man patīk briliantpersonības. Tādas, kuras ir daudzšķautnainas, izturīgas un spēj pārvērst gaismu varavīksnē, lai kādā leņķī tā arī kristu. Briliatni ir reti un dārgi. Tie dalās lielos, pasaulslavenos un mazos ausīs liekamos. Tiem mēdz taisīt pakaļdarinājumus, stikliņu vai labākā gadījumā cirkonija formā. Lai nu kā - brilianti ir tik cieti, ka tos iegūst - slīpē tikai ar sev līdzīgiem. Nekas cits viņus nespēj iedargāt.

Kvantitatīvi ievērojamāks un eksistenciāli nepieciešamāks protams ir ūdens. Arī tas, ja vien uz to pareizi uzspīdna gaismiņu, māk stilīgi veidot varavīksni, tad ja pilīšu ir daudz varavīksne ir pārsteidzoši skaista un varētu pat teikt iespaidīga. Ūdeni vajaga visiem. Diemžēl ūdens, uztverot gaismu un līdz ar to arī siltumu, parasti iztvaiko. Ūdens vispār pārsteidzoši viegli maina agregātstāvokļus. Briliantus jau arī varētu izkausēt, un pēcāk iztvaicēt, bet tam nepieciešama tik pārdabiska temperatūra, ka to tik un tā neviens nedarīs. Ūdens arī ir ļoti spējīgs ieņemt tādu formu, kādu nu viņam labpatīkās,ja vien apstākļi to nespiež palikt par ledus kluci.

Vēl ir ziepju burbuļi, kas principā ir ieziepējies ūdens ar lielāku virsmas spriegumi. Ja šampūns gadījies tāds kjūtīgāks, tad arī tie krāsojas smukās krāsiņās, glīši peld pa gaisu un tad visnotaļ nestilīgā veidā sasprāgst aiz sevis atstājot apaļu slapju vietu.

Un jā brilianti mēdz būt arī sintētiski. Ūdens nekad nav sintētisks. Bet lai dabūtu ziepju burbuli bez sintizētiem šampūniem ir ritīgi grūti iztikt.

No brilianta līdz oglei ir tieši viens augspiediena solis.
No ogles līdz dimantam arī.

Mēs pārāk labi melojam, lai spētu kādam tā pa īstam uzticēties.

Niiche rakstiija par uubercilveekiem - tiem, kas speej sevi paarvareet briizhos, kad to izdariit liekas neiespeejami. Kad civleeki izveelaas "pareizo" celju "vieglaakaa" vietaa :)

Per aspera ad astra

First: Sometimes things are as simple as they appear. Unfortunately only 'sometimes'... So there have been plenty complicated occasions which eventually have made me consider things as 'complicated' by default. Must stop it

Second:There is unneeded time for me, I think too much.
My mind is my greatest enemy. It generates all my problems. Must take it easy.

Third:Must not take things personally, especially because they usually are not addressed to me.


Lucky me.