porcelāna lellīte [userpic]

kas māk, tam nāk (mātei sirmi mati)

24. Aprīlis 2019 (09:50)
Tags:

vakar bērns apcirtās, vienkārši iegāja kebabnīcā un iznāca ārā.. ar lielu šokolādes konfekti rokās. KEBABNĪCĀ! (ir mums te tādi mazi smuki kioskiņi)
pag.nedēļā saprotot ka visi ejam uz mājām sāka brēkt nebalsī, apcērtas un gaudodama iet pretējā virzienā. a man pie rokas otra. kas kliedz ja atlaižu roku. iet garām viena sieviete, nu ap 40. laipnām acīm. pieliecas, pajautā ko tik dikti jābrēc, pasniedz roku.. un mans ķērcis iedod viņai roku, pasmaida un ies līdz. visi šokā. es, vīrs, nr.1, tante arī. saka, neko šitādu neesot piedzīvojusi, ka svešai tantei bērns labprātīgi ies līdzi, bet nu labi, pavadīs mūs līdz kāpņutelpai. vīrs saka viņa skolas mazo klašu mūzikas skolotāja
tagad man ir divi jauni motīvi stresiņam un murgiem. un es pat nesaprotu no kuras puses sākt un kā tās pārrunas izveikt, jo Modes Upuri vienkārši neinteresē lietas, kas atšķiras no tā kā viņasprāt jābūt. neinteresē un viss un (tu, māt) kaut uzkaries
trakākais ka tas notiek pēkšņi un strauji, nu tik ātri kā knipi uzsist

Comments

Posted by: smille ([info]smille)
Posted at: 24. Aprīlis 2019, 10:21

Pai, pai! Dvīnēm tagad ir 2 gadi, vai ne?
Jā, šis bija iemesls, kāpēc man bija tie tandēmrati, kaut arī MM itkā bija ļoti prātīgs bērns. Bet vienalga - ja kāds iecirtās vai aizgāja pretējā virzienā, es nevarēju nevienu ielas malā atstāt vienu. Tā nu šķiet līdz 3.5 viņa brauca tandēmā, kaut arī labprāt būtu gājusi kājām.

Posted by: smille ([info]smille)
Posted at: 24. Aprīlis 2019, 10:22

Un par rokas došanu 2g vecumā es pārāk nesatrauktos. Tu taču biji turpat blakus.

Posted by: porcelāna lellīte ([info]neraate)
Posted at: 24. Aprīlis 2019, 10:30

nu tur tas, ka biju blakus nebija noteicošais, vairāk tas, ka iedeva un uzreiz ies līdz. pirmo reizi tik uzskatāmi bija redzams, bet viņai nav aiztures, viņa nebaidās vispār. ne no kritieniem, ne svešiniekiem, ne no kā. nu, ja svešs suns apostīs kurpi var apraudāties jo negribēja, bet ja ir labs noskaņojums, nu tad māte saturies.
nevienu no abiem pārējiem svešinieks nekur neaizvedīs, šitā pati priecīga iet līdzi un es nesaprotu kā izveikt pārrunas jo mani pašu tik drausmīgi bērnībā ar visu biedēja ka vēl joprojām no visa bail, vecākajam pietiek ka paskaidro, a te vēl sarežģīti apsēsties netraucēti pārrunāt

Posted by: porcelāna lellīte ([info]neraate)
Posted at: 24. Aprīlis 2019, 10:35

divarpus būs maija sākumā. man pat ir tās plecu uzlikas, tipa iemaukti, bet nebiju mēģinājusi, nu laikam jāmeklē rokā. pa šīm divām nedēļām atkal mugura uzdod jo piespiedu brīvprātīgi kāds kaut kur jāstiepj. rati ir divi dažādi, bet tik neērti, smagi, grūti manevrējami, plus vēl tās drausmīgās bēdres un uz/nobrauktuves, ka cenšos iztikt bez lai drīz var atvadīties pavisam.
es zinu, ka ir daudzas dvīņu mammas, kam bērni līdz gandrīz piecu gadu vecumam brauc ratos. a ko citu iesākt, ja dzīvo Rīgas centrā un jātiek ar bērniem +/- mantām līdz mašīnai, kur nu vēl sabiedriskajam tr-tam.

nebūtu tik traki, bet līdz dārziņam daudz mazceliņu ar gana intensīvu satiksmi un viena lielā iela, es jau vairs nepārdzīvoju, ka pāri ielai aiz rokas jāvelk brēcošs bērns (labi, ja tikai viens). jo nu ja tā pragmatiski - jo stingrākas saņemšanas aiz rokas un brēkšanas neviens vēl nav nomiris. no mašīnām gan.

Posted by: zveers ([info]lauwa)
Posted at: 24. Aprīlis 2019, 10:40

Man ar lielais puiks nevienā brīdī nebija kontrolējams, tikai ko pats izdomā. Vienīgai variants - panākt, lai viņa 'gribu' saskan ar pārējo 'vajag', bet tas palēnām sāka sanākt tik ap gadiem 4-5. Tagad ir 8 gadi, ir vieglāk ko sarunāt un pats arī gana prātīgs. Es teiktu normāls džeks, plusā nepadodas citu puiku 'līdzvilkšanai', vismaz pagaidām domā ar savu galvu (ko nevar teikt par lielo, vienmēr paklausīgo meitu).
Un ne jau tikai es ar šo netiku galā - arī dārziņā audzinātājas, treneris ar pēc pāris mēnešiem atzinās, ka viņš pārsvarā dara, ko grib (iesākot lepni paziņoja - "Man visi klausa!" :D Acīmredzot ar tādu vēl nebija saskāries.)
Un man neviens bērns nav baidījies no svešiniekiem, tas gan, nu ja uz īsu attīstības brīdi, bet tā ne. Nemāku es bērnus iebaidēt laikam. Paļaujos uz to, ka līdz skolas vecumam bērni vieni nav. Saviem vienmēŗ mācu, ka ja pazūd vai kas notiek - ar pieaugušajiem ir jārunā, jāsaka kas esi, kas notika, kā sauc, pieaugušie ir tie, kas var palīdzēt, nav jāsēž kaktiņā un jāraud. Izrunāts, ka jāiet pie mammām ar bērniem, veikalu pārdevējām, apsargiem, policistiem, tā teikt kuri ir tie drošākie pieaugušie. Bet nu arī ne 2gadīgam, tur var tik atkārtot, ka bez mammas nevar iet, ja vispār dzird, ko saka.

Posted by: porcelāna lellīte ([info]neraate)
Posted at: 24. Aprīlis 2019, 10:57

jā, es arī sliecos domāt, ka temperaments, jo nu arī Baba kas ir Pedagogs beigās tāpat tiek iegrozīta kā vajag un bieži to pat neapjauš :D jo ne tikai nedzird, atsakās klausīties

šitā rotaļu laukumā standarts bija kamēr es nr.2. lieku ratos, nr.3, kurai pateikts kategorisks 'vairs nešūpošu, sēdi cik gribi, bet pēc tam ejam mājās', atnāku un tur nr.3 visa tāda priecīga šūpojas. vienā reizē kofraktēja sirmmāmiņu, nu tādu tantīti deviņos līkumos, smalciņu, veigliņu un tā tusnīdama šūpo. vai septiņgadīgu bērnu, kas man saka 'viņa palūdza lai pašūpo'. lieki piebilsts, ka nr.3 tad vēl nerunāja vispār

ģērbjas uz b/d mēmajās šausmās, es tikai ievelku elpu un pie grupiņas durvīm nobubinu ka ģērbās pašas. jo nu man arī spēka ir tik cik ir un kliegt par to, ka zeķbikses pleķainas, tā ir pidžama nevis krekliņš u.tml, nu manuprāt tam nav jēgas, lai ir tās zeķbikses pleķainas, ja reiz mīļākās, tad vismaz tās uzvilks, labāk nekā iet ar pliku pakaļu

Posted by: rūsganais sprakšķis ([info]mufs)
Posted at: 24. Aprīlis 2019, 13:12

Man Tavi stāsti lasās kā aizgrābjoša zinātniski fantastiskā literatūra par man svešu dzīvo būtņu dabu; ra nekad nebūtu iedomājusies, ka tādā vecumā šitik komplicēta domāšana jau

7 Lasīt komentārus piebilst